un vēl nāk tas visām slimošanām (kas ilgākas par vienu dienu) raksturīgais ērcīgums un apvainošanās uz visu pasauli. komplektā ietilpst arī mazvērtības komplekss un tāda kā histēriska vientulība, kas saasinājumu lēkmēs draud uztaisīt škandālu par (funny as it might seem) neko. bet - kas ir pozitīva pārmaiņa - šī laikam ir pirmā slimošanas reize, kad iekšējā klimata pārmaiņas redzu kā no malas, un, laikā attapdamies, pārlaboju atbildes īsziņu draugam, kurš paziņo, ka iešot uz dejugrīdu viens pats (ja vien iekavu slīpsvītras vietā var uzskatīt par vērā ņemamu labojumu... lai gan... man tas ir solis uz priekšu).

jāpadzer kādas žultsdzenošas tējiņas.

bet - runājot par iekšējā klimata pārmaiņām - ir tā, ka šogad viss notiek bik pārāk strauji. nav tā, ka man nepatīk tas "pārāk", nenē, es jūtos zvērīgi aizrauts un izgandarīts - jauns darbs, jauns dzīvoklis, jauni draugi un jauna attieksme, un - ticiet vai nē - šogad vēl neesmu nevienu reizi sagruzījies vai dusmojies (par darbu neskaitās, okej? un tas arī bija tikai vienx). es pats sevi pārsteidzu vai katru dienu, rekordtempos drāžos caur nepa/neap-gūtajiem laiktelpas piedāvātajiem goods and services, jo pieprasījums nāk pats, tas ir stiprāks par mani, jajā, ir dažreiz bailīgi. bet citreiz atkal ir tā - liekas, smadzenes iesūksies melnajā caurumā, kas atrodas kaut kur kādā koordināšu krustpunktā, kuru būšu palaidis garām nepamanītu.