milzīgā stadiona ar šausmīgi stāvām tribīnēm (starp sēdvietām bija celiņi bez pakāpieniem un ik palaikam kāds noslīdēja lejup un baisi nositās, it īpaši kāds ltv1 operators) skatījos bobsleja sacensības - tas bija tāds multi-stadions, tur vēl bija arī baseins un operas skatuve, vairāk pa labi. braucēji brauca kaut kur lejup un neviens nesaprata, kur viņi paliek, bet tikai no debesīm novicinājās tāds kā striķītis, kad kāds uzvarēja. es to kaut kā ātri atkodu un sāku citiem teikt, skat, lūk, tas striķīties, vajag skatīties uz to, bet ilgi neviens nepaspēja, jo sāka gaudot sirēna un visi steidzās uz izeju. ar mani nez kāpēc bija asv eksprezidenti bušs un reigans, un vēl divi bābieši kaut kādi, acīmredzot, sievas, un tad lejā, stadionā, uzsprāga kaut kas, tad vēl kaut kas, ar milzīgu sarkanmelnu ugunsbumbu, un mēs skrējām pa vip izeju, kamēr es vēl paguvu nodomāt - kā būtu labāk- iet ārā pirmajam vai pēdējam, un nospriedu, ka pēdējam, jo tad it kā drošāk, tikai problēma varētu būt tie līķu kalni. kaut kā tikām pa to izeju ātri ārā tādā kā sekvoju mežā, un pēc tam bija palikuši vairs tikai kādi 50 metri līdz vecāku mājas kaimiņu žogam, pa kuru bija jātiek no visa tā murga ārā, bet tad pēkšņi nošķīda abi bābieši un pēc tam pa vienam kā izšķaidīti krāsas pleķi pazuda arī abi prezidenti, un es aci pret aci sastapos as kaut kādu šausmīgu klaunu (tipa no betmena vai...), kuram metu ar kaut kur nesen paceltu meteorīta gabalu un zelta bultu, kuru biju paķēris līdzi jau no stadiona mantrausības dzīts. abus viņš saķēra un pēkšņi viņa rokās bija arbalets un tas šāva bultu vienu, kas atdūrās tuvējā kokā un sāka mest tīklus un mezglus manā virzienā, bet es no tiem vēl kaut kā izvairījos, bet tad viņš šāva nākamo bultu, un tā atsitās viea koka galotnē, bet no viņas sāka birt kaudzēm smagu akmeņu, viens man trāpija un tad vēl viens, un es sāku mirt, bet bez sāpēm... taču tad es atkal beidzu mirt un kaut kā iztrausos līdz tam nolādētajam kaimiņu žogam un izrāpos uz pludmales ielas, bet tur šausmīgā atvieglojumā ieraudzīju milzīgu plastmasas mašīnu, kurā iekšā sēdēja mani draugi prezidenti (bābietis gan bija vairs tikai viens). kāpu iekšā un kliedzu, lai brauc, bet necik mēs nebijām nobraukuši, kad atkal bijām uz tumšās takas sekvoju mežā, kur tie trīs tie prezidenti un bābietis sāka tecēt un kust, līdz palika tikai tādi pretīgi ceptas gaļas/kaulu murskuļi, tie pagriezās pret mani un es aiz šausmām un apnikuma pamodos.