ļoti vīlos kimkimdukduk filmā "laiks". lai pastāstītu par "mīlēt par daudz" emocionālu atkarību, paņemta tieša un pliekana analoģija ar plastisko ķirurģiju, seju izmainīšanu, bet būtības saglabāšanu, par "sevis" meklēšanu, plastiskās ķirurģijas degradējošo ietekmi uz psihi, un ka tas viss agri vai vēlu beidzas traģiski. kā pretīgu martini ķirsīti beigās vēl pagūst vieglu roku līdz vēmienam atskatītā apļa kompozīcijas pseidosirreālistikā parādīt, cik nevainīgs ir sākums šādām awfully bēdīgām beigām. kaut kāda izņirgāšanās par orfeju un eiridīči!

toties pavisam skaidri zinu, ka iešu uz to mikroautobusu vai kā viņu. jūtu - tas man nepieciešams.