tā bija milzīga pļava ar daudziem līkloču grāvjiem un upēm, kuras visas tecēja no viena avota, kurš atradās pļavas vienā malā, nelielā uzkalniņā. avots bija dzidrs dzirds, tā ūdens salds salds. viss skaisti un patīkami. vesela diena pagāja. naktī pamodos un - skatos - mana sega ir atdzīvojusies, plūst kā ūdens, kustās un ņemās. man blakus pamostas sieviete, kas paskaidro, ka tas avots ar mani runāt grib. es atkal iemiegu. bet pēc laika sega atkal atdzīvojas, kļūst mitra un plūstoša kā mīkla. viss, mēs ejam ar viņu runāties. ejam uz stalkera zonu. ik pa laikam kāda pamesta tehniska ierīce pamostas, pakustina kādu detaļu - ejot uz priekšu, tas notiek arvien vairāk un biežāk.. kaut kādā brīdī arī ir pilnīgi skaidrs, ka atpakaļ griezties vairs nav iespējams. metāla stabi sāk locīties un tvarstīties, ceļamkrāni mēģina trāpīt ar smagajiem āķiem, līdz nonākam līdz dzelzceļam kur viens nodevīgs luksofors mums mēģina uzbrukt, griezdamies kā vilciņš. sliedes arī sāk atdzīvoties, atmostas zemitānu gaisa tilts, mēs esam daudzu mašīnu ielenkumā, bet turpat ir arī visi mani draugi. 'nekas cits neatliek, kā vienreiz iet un runāties,' teica sieviete, ar kuru biju kopā. viņa iesēdās vistrakāk uzbudinātajā mašīnā, traktorā ar ekskavatoru, un mēs pārējie skatījāmies. jau pēc brīža kabīne sasvērās uz priekšu un saļima. trsktors turpināja ārdīties, bet viņa kaut kā bija izrausuies no tā ārā, salauztām, uz atpakaļu izvērstām rokām, un pussašķaidītu galvu brāzās pie mums, viņai vairs nebija plaukstu, es viņu apskāvu un jutu kā mans vaigs iegrimst gaļā, kas bija palikusi pāri no viņas sejas.