bāc es sapnī redzēju skuku, kurai bija daudz mazu sprīdīšu un īkstīšu, visi uz sniegadēļiem pils pagalmos šļūca pa pusapsnigušām nogāzēm, pāri dzelzceļa sliedēm, pa kurām braucām uz rīgu, bet aiz zemitāniem izbeidzās elektrības vadi, un vilciens apstājās, bet tad mums pakaļ atbrauca lokomotīve un pārtija varēja turpināties; vagonā bija viens milzīgs onkulis, divreiz lielāks par visiem pārējiem, kurš dzēra šņabi no kakliņa. bļin, nē, kāds bija nomiris. atceros, mirusi bija mana klasesbiedrene, kura visu mūžu bija nodzīvojusi lauku mājās purva malā, bet visi viņu tā pat redzēja, tikai sataustīt varēju es vienīgais. jo pirmstam vēl mēs taisījām latviešu garā ieturētu rituālu ar iešanu caur vārtiem, kumeļiem, ragavām un citiem atribūtiem, bet tur bija arī meitene ar apaļu rozā seju un ekzēmu uz sejas, kuras tuvu kopā sastumtajās acīs (vienā zilā otrā zaļā) es izlasīju "nāve un vecas lapsādas". tad arī kļuva skaidrs, ka meitenei gals klāt (nu, tai pirmajai, nevis ar to rozā seju), un steidzāmies jau uz bērēm ar vilcienu cauri laukiem,kur gar sliedēm slējās piļu torņi un mūri teju līdz debesīm. pēc dēļošanas ar visiem tiem skukas īkstīšiem, no kuriem daži gandrīz pakļuva zem bēru vilciena, gājām mājās pie skukas, bet tur viss sākās no sākuma - atkal rituāli ar latviešu vārtiem un ragavām, kumeļiem un tā joprojām.