vispābā mani ļoti kaitina viena tāda īpašība, kuru esmu pamanījis vairākos paziņās. man nav ne jausmas, kā to īpašību varētu saukt, bet tā izpaužas tādā kā nevarībā pret paša izdarītajām izvēlēm un uzvedību. piemēram - es jau tur neko nevarēju darīt, man bija uznākušas dusmas, nu, sak, ko es varēju darīt, ko, man bija dusmas! vai, piemēram - tas manis uzrakstītais skripts rēķina nevis kubsakni, bet kvadrātsakni, nu, jā, es zinu, ka vajag kubsakni, bet tāds nu viņš ir, ka rēķina kvadrātsakni, ko man tur darīt? vai, piemēram - es nepaspēju, nu, ko ES tur varēju darīt - es vienkārši nepaspēju.

tā izpauzaš tādā kā stāvēšanā nomaļus un sevis vērošanā, protams, tikai tad, kad apstākļi spiež, kad mīļākais ir reāli sāpināts vai projektu vadītājs ir novests līdz baltajām pelītēm. pārējā laikā domāšanas aparāts vienkārši tiek izslēgts..... nē, ok, netiek izslēgts, bet apzināti/neapzināti ignorē kādas būtiskas realitātes šķautnes.

tā ir kā force majore attiecināšana uz kaut kādiem sīkumiem un sevis pasludināšana par mazo nabadziņu. nespēja uzņemties atbildību. infantilisms. un to es reāli nevaru paciest, jo tas ir vēl atbruņojošāks par stulbumu.