īstenībā es tik neadekvāti pielikos tāpē, ka tik neadekvāti iegruzījos. tramvajā gandrīz ne no šā ne no tā (te kaut kur nav jāliek komats?) sāku raudāt, pilnīgs emocionālais bezsvars, bērna prāts - kā nu kuram tas izpaužas. goda vārds, varētu to vien darīt kā meditēt. ai, mīlīši, - sviests - atkal sāku iemīlēties, tikai šoreiz nu jau pavisam nezinu, iekš kā. vienkārši iemīlos. un vēl ir tik daudz visa kā, ko es gribu pastāstīt, kamā dalīties - ja es mācētu rakstīt pasakas, es jau sen būtu uzrakstījis vismaz četras. dažbrīd liekas, ka kaķis ir vienīgais, kam tās iekšas var normāli izlikt, tas notiesās gardu muti, piemiegs acis un (te jau balss kļūst viegli drebelīga) iemurrāsies. hi ho. mani nomākušas nekonkrētas un dalītas sajūtas, kas radās šorīt no rīta (vēl būdamas nedalītas), atnāca līdz vakaram, es pat negribu tās saukt vārdā un raksturot (ek, ja es mācētu tā uzrakstīt kā arteks vai kā kemune, bet man sanāk tikai tā ļurināt un muldēt pa riņķi), tā baidoties sabojāt to spēku, to iedarbību un ilgstamību, to skaistumu, to sirdstuvumu un bla bla bla - viena mana puse velk uz kreiso, otra - uz labo iekavu, tāda nenosvērta virves dejotāja no manis sanāk, nelīdzsvarota ekvilibristika, tāds visādi nožēlojams bet (sic!) izvēlīgs radījums, kas ik pa laikam skumst pēc kaut kā tik abstrakta kā tuvība.