kabatā man bija astoņpadsmit santīmi. bet ceļš ar tramvaju vismaz uz sešām pieturām. laika līdz nokļūšanai galamērķī - maz. toties nogurums liels. sāku es meklēt jau pie jāņa baznīcas. bet līdz zivju paviljonam tā arī neatradu divus santīmus, lai man pietiktu biļetei. es izmēģinājos visas stratēģijas - lēno iešanu un ciešo lūkošanos starp bruģa akmeņiem, apzināšanos, ka ielas vidū diez vai kādu atradīšu, un tādēļ ilgāku aizdomīgu pakšu iznspicēšanu, kā arī vairākas citas. bet nekā. iekāpu tramvajā, devu savus astoņpadsmit santīmus un mēģināju kaut ko tēlot. kondukore man atdeva astoņus atpakaļ, noplēsa rozā biļeti, un prasīja, kurp es dodos. pēc nākamās pieturas mēs - viss otrais vagons - braucām garām vīram, kuram pastieptajā plaukstā tupēja balois. tad mēs braucām garām ar bērnu trieku slimojušajai tantei parkā. tad tad mēs skatījāmies pa mašīnu logiem iekšā autobraucēju salonos - uz vīrieša roku, kas nedaudz pietūkusi gulst tam uz liela, uz sievietes roku, kas, baltās džempera pūkās slēpdamies, piekārto lillā bruncīšus virs tumšām zeķubiskēm. uz resnu sievieti atzvilušu blakussēdētāja krēslā, uz viņas drauga strīpainajiem stilīgajiem džinsiem. uz viņas lūpu kustībām, kas runāja, iespējams, par kaķbarību.

tad es izkāpu ārā un sapratu, ka auksta vasara arī ir vasara. tad es domāju par tramvaja depo vadiem, jo viss, kas saistīts ar elektrisko sliežu transportu, mani ir fascinējis kopš bērnības. nogurums bija pārgājis.