es zinu mežu – skujas, lapas, aļņi, ķērpji, meža dūjas, pērnās zīles un čiekuri, baltie plankumi uz sarkanām sēnēm, rūķu čalas, priežu pīķi un egļu tumšie slēpņi, mežvidus noras laumu pārtijām, zemes mātes apkampieni sūnās un ņirbošās gaismēnas vasaras pēcpusdienā, vai varbūt ne vasarā, bet ziemā, attopoties kupenā ar divām slēpēm un divām slēpju nūjām – ai, sniegā sāp acis no spožuma, toties pavasara naktīs, pumpuriem paukšķot, jāpieskata kājas, lai pa kluso neizdzen saknes.

arī pļavu es pazīstu – visas labās jāņu zāles, dzeltenie pieneņu palagi un ušņu asie raksti, stirnu ģimenes nesteidzīgos piknikos, baltie lapsastu pušķi, pēc meža zvēriem smaržojošas naktsguļas vietas, ciņi vai alu rakumi, kuri tiecas snaikstīties un tvarstīties, lai slaidi noliktu mani garšļaukus, garajiem smilgu stiebriem sakļaujoties, ieslēdzot pļavā, līdz garām ies kāds nezvērs vai neputns, atbrīvos, bet paldies vietā ņems manu roku.

ūdeņi – ha, kopš bērnības! – zemes un debesu ūdeņi, rasa lapās un zālēs, akmeņu dobumos, sīkās urgas, niķīgie avoti, jautri strauti, mārki, jūras un okeāni, mazas, lielākas, domīgas un viedi klusējošas zivis, agras peldes dzestros rītos un sutīgos naktsvidos, ūdenszālēs, pa pliko, laiskās dienas ar volejbumbu un līdzpaņemtām siermaizēm baltās smiltīs, jautra bļaustīšanās ezera vidū, līdz kādu parauj zem ūdens, uzpeld divi lieli burbuļi, pārējie satrūkstas, vieni sauc, citi nirst pakaļ, un tā kādu laiku, līdz kāds pamana, ka slīcējs sēž krastā, smaida; pārējie jau sāk erroties, līdz pamana, ka tam ne vairs kājas, bet zaļa zvīņu aste.

tas laikam nebiju es, kurš nonāca vietā, kas ne vairs nora, ne pļava, ne dīķis vai ezers, ne birzs, ne vēris, ne sils. nevietā – līdz horizontam brūni dzeltenā klajumā, kur pārēdos brūklenes, kur pazaudēju gumijnieku gandrīz ar visu kāju. kur apmaldījos, jo sastaptie zvēri man nepareizu virzienu rādīja – uz nekurienes vidu, kur zeme vairs nebija zeme, bet gan līgana deja spoku zaļumballē, kur rāvainu smieklu par mani nosmēja dzērve un odze, kur pēkšņi biju tik viens, kur kļuvu neredzams, lai ieraudzītu garu jandāliņus, kur pārgaidījos, neko neieraudzījis, kur – jau aplam vīlies un apmaldījies – saucu cik spēka.

tumsa un zvaigznes man rādīja ceļu, bet, kad tiku uz pazīstamām takām, sajutu savā sirdī mājas mierīgi elpojošam, dzīvam, dobjam un skaņi rezonējošam klusumam, gabaliņam mistiska miera, kurš nav no turienes, kurp tumsā steidzos, bet gan no citurienes.