nav tomēr pieļaujama tāda iespēja, ka mani varētu arī ņemt nopietni. nav diez ko iespējams, ka es kādreiz spēšu kontrolēt savas emocijas un domas, un nav arī ticams, ka es kādreiz spēšu kaut ko - nu, to, ko pats esmu nolēmis, - pats arī realizēt. šāda pieauguša cilvēka apogeja no manis nav sagaidāma - ne, ne. ir tāds kamols krūtīs, kam (es jau atkal par to pašu, ja vēl nepamanījāt) viss labāk zināms, es tā varu vien galvu nogrozīt: ak, šitā tagad darīsim, ko, nu labi, labi. ļausimies priekam. ļausimies sāpēm. ļausimies gļukiem. ļausimies... AI, es taču gandrīz aizmirsu, ka man mājās ir riktīgi daudz ganjas
madlib - montara [8,08 mb]