4:56 - 20. Janvāris 2006

00:36

nav tomēr pieļaujama tāda iespēja, ka mani varētu arī ņemt nopietni. nav diez ko iespējams, ka es kādreiz spēšu kontrolēt savas emocijas un domas, un nav arī ticams, ka es kādreiz spēšu kaut ko - nu, to, ko pats esmu nolēmis, - pats arī realizēt. šāda pieauguša cilvēka apogeja no manis nav sagaidāma - ne, ne. ir tāds kamols krūtīs, kam (es jau atkal par to pašu, ja vēl nepamanījāt) viss labāk zināms, es tā varu vien galvu nogrozīt: ak, šitā tagad darīsim, ko, nu labi, labi. ļausimies priekam. ļausimies sāpēm. ļausimies gļukiem. ļausimies... AI, es taču gandrīz aizmirsu, ka man mājās ir riktīgi daudz ganjas

madlib - montara [8,08 mb]

11:05

ak, tad jūs vēl nezināt, kā veļasmašīnā sapūdēt veļu?

11:19

bet vispā es šorīt nogulēju līdz 10:10, kaut kas neiedomājams.

sapnī atkal kaut ko lasīju, pēdējā laikā es arvien biežāk sapņos kaut ko izlasu, kaut kādus rakstus un zīmes, un vienmēr atceros, ka esmu lasījis, es pat atceros, uz kāda papīra tas viss bija uzrakstīts, pirkstos ir palikusi satvēriena sajūta,
acīs palikusi attēla sajūta,
prātā palikusi apjausmas sajūta,
bet es nekad vēl neesmu atcerējies to zīmju un rakstu nozīmi, tā vienmēr pazūd.

pūt pīlīti

11:34

tāds viegls uzbudinājums silto apakšbikšu iekšienē, pilsētniekam tipisks kaifs par katastrofas tuvošanos, draudzība un alkas pēc vēl lielākas baudas, nāve nosalstot esot tīri forša, tāpēc nav arī žēl neviena īpaši, un (tūlīt es patiekšu kaut ko ļoti negantu) caur aukstumu šķīstīšanās

bet varbūt tas viss tikai dēļ manas special attitude uz siltajām apakšbiksēm

16:00

no rīta pie mana loga pavērās skumjš skats - viens balodītis bija saļimis un pārējie tam dūjinādami staigāja apkārt, it kā - nē, nevaru izvairīties no sekojošās frāzes - it kā nesaprasdami, kas šam. rezultātā nopirku kukuli baltmaizes ar sēkliņām, un sadrupinātu eļļā pasniedzu sērojošajai draudzei.

nu, tas - viens no tiem dzīves plusiņiem, kam labāk nepievērst uzmanību

16:48

tā, mums jau zāģē trubas