viens mans draugs kādu laiku atpakļ stāstīja par skatiena staru, ko raida viņa (u , es pieņemu, visu cilvēku) acis. ja viņš to vērš pret debesīm un kustina galvu vai tikai acu zīlītes šurpu turpu, stara sānkustības ātrums jo tālāk no pašām acīm, jo pieaug. gluži kā ar velosipēda spieķiem vai ar kabatas lukturīša staru kūli. un tagad aizmirstam einšteinu, un pieņemam, ka skatiena stars sniedzās bezgalīgi tālu un tam nav ātruma ierobežojuma. kas tas par fantastisku ātrumu, ar kādu mūsu skatiens kustās pie visuma robežām! un ja nu gadienā visumam to robežu nemaz nava? kā tur bija - bezgalīgs, bet ierobežots. ok, neder. bet ja nu ir galīgs, bet bez robežām? kā sfēras virsma? lode, kuru izšāvu no rīta, mugurā dabūšu vakarā. visviens, vai es pārvietojos, vai stāvu uz vietas, jo karmas likums neuzliek nekādus ierobežojumus uz pārvietošanos telpā. labi, tagad atceramies par einšteinu, jo viņš mums vairs nekaitē, - ja skatiens kaut kad spēj sasniegt mani pašu no mugurpuses, tad, ņemot vērā gaismas ierobežoto ātrumu, tā mugura, ko es ieraudzīšu, noteikti būs mana mugura pagātnē, jo, ja jau reiz esam iesaukuši to nabaga mr. einšteinu atpakaļ studijā, jārunā ir nevis par skatienu, bet par gaismu, kas atrstarota nāk no objekta. tā, protams, savā ceļā nevar izčibēt pavisam, ar pārhiperultrasupermega-jūtīgiem aparātiem tās vilni no vispārējā fona varētu izlobīt un dabūt attēlu ar savu muguru pagātnē. un, varbūt, iepriekšējā vai aizieprīekšējā dzīvē. un tagad pakāpjamies vēl soli atpakaļ - ieviešam visuma robežas. kas notiek ar gaismu, kas sasniedz to robežu? incanti, ka ar traktātu par šo tēmu vēl neesmu sastapies. bet liekas prātīgi pieņemt, ka, ja izejam pa vienām durvīm no šitās telpas ārā, tad pa pretējām ienākam tai pašā atpakaļ. atgriežamies pie varianta par sfēras virsmu un visuma robežas atmetam kā maznozīmīgu formalitāti, kas lietojama tikai un vienīgi, lai aprēķinātu tā tilpumu. jautājums ir tikai par to, vai, ja tic tam, ko saka ņe tikai britu zinātnieki vien, proti, ka visums izplešas, - vai tad karmas likums darbojas lēnāk? ne vairs šovakar tā lode mani ķers, bet aizparīt un, salīdzinājumā ar maniem senčiem, es tad esmu ieguvis divas brīvas dienas. lūk, kas ir progress!