met vārdus kā spēlē un skaties, kas būs. vai patiks, vai nē, būs smieklīgi, vai nē - nekad iepriekš nevar zināt, viss atklājas mirklī, tāpēc nākotni ir tik grūti saskatīt, jo tā noslēpta redzamā vietā... tad, izrādās, tomēr nebija smieklīgi, bet man patika, jā, man patika, tā es domāju, jā.
pamet pamet man alkšņu čiekuriņus, uzvelc uz savām adatām kupolu, kas veras ap manu galvu... atkal vēlējuma forma, otrā persona, tas jau tā it kā pirmās nemaz nebūtu
piedzen dzeju dzen dzen dzejoli, nē eklektika
gribās teikt rupjības, bet nav jau iemesla
pavisam viens tomēr var arī nojūgties, es negribu kļūt sekls un atkārtoties, bet dzīve tomēr ir tik dīvaina. es tā varētu stundām, dienām un nedēļām par visu brīnīties un apbrīnot, priecāties par skujiņām un viļņu putām, par mākoņu maliņām un plaukstas līnijām, par horizonta kontūrām un
un tad es varētu notestēt, kā ir nebaidīties bet ļauties, kā ir skatīties aizā bet smieties
kā ir iekurināt tagad kamīnu ledusaukstā mājā un kā ir paraudāt tev uz pleca, kā ir ļaut sirdij saldi pasāpēt, kā ir ļauties
un novembra skumjām
un decembra skumjām
un
njā, mīlīši. tādi man, lūk, tie pīrāgi