ziņoju: man viss ir apriebies. teju padošos un došos pie kāda daktera žēlaboties. jāsaka gan, ka mani simptomi ir tik smieklīgi, ka žēlabu targets vai nu izrakstīs kādu ksanaksu, vai arī vienkārši pasmiesies. par to es visus ārstus neieredzu - it kā ksanakss var atrisināt kādas problēmas. tiešām smieklīgi. rozā ripas dzeru jau divus mēnešus no vietas, bet pamācībā bija teikts, ka pēc trešā mēneša ir jāmēģina iztikt bez tām. mēnesis man vēl ir. še, polla jautājums: savedīšu es pa to laiku sevi kārtībā?

▒▒▒

da kas tas vispār par instinktu visu darīt pašam? bailes uzkraut citiem savu bēdu. esmu sastapis cilvēku, kas ar neticamu iecietību un sapratni uzlūko manu ņergāšanos - man pat liekas, ka neesmu neko tādu pelnījis. un tas tās baildes tikai dubulto, jo sapratne šad tad ir par iemeslu lielākai vientulībai, nekā izolācija. vientulībai t.s. sava ceļa atskārsmē, vientulībai, kuru nākas feisot, kad caur otra sapratni tu beidzot pārstāj melot pats sev.

▒▒▒

kas absolūti kontrastē ar manu veselības stāvokli (kurš nav tik slikts, lai mirtu, bet nav tika labs, lai dzīvotu) - mans garastāvoklis. vājumi uznāk un pāriet. pārējā laikā manī plūst optimisms un esības vieglums. es nezinu, kas tas ir, bet apmēram saprotu, kāpēc tas tā ir (pārāk sarežģīti, lai stāstītu, protams). bēgšana no vājprāta ved kurp? jebkura bēgšana laikam tāda cilpa vien ir, bet jau kuro reizi es nebēgu un skatos tam sejā. tam, kas jau internalizējies un kļuvis par es, uz kuru skatos cuar tādu kā pusatstarojošu stiklu. spoguļos vispār ir kaut kas baiss, no tiem es pēdējā laikā cenšos izvairīties. atbēgu atpakaļ pie saviem brāļiem bez4pieciem, izolēju sevi no sevis paša (un tā līdz ∞).

▒▒▒

tikai lai kaut kā nobeigtu šo plūsmaino savārstījumu, gribēju piebilst kaut ko par dzīvesziņu, ko gūstu. un par to, ka par nākotni man nospļauties. un vēl pateikt kādu pārīti no tām lietām, kuras normally es noeniecinātu kā kaut kādus truismus. vēl tikai nedaudz atkārtošos un tad uzreiz iešu gulēt. my angel rocks back and forth.