sirds bļin pilna. tas viss bija tik paredzami un ir tik nepārsteidzoši, ka, lai arī atrodas tepat - sacīsim tā - kaimiņos, liekas tikpat nereāli kā līķu kalni vjetnamā vai ruandā. visa šī pasaules līderu kņada ap 30 sadegušiem ķermeņiem, tas paštaisnums, definējot tos apriti piedzīvojušos kā upurus cīņā par (vai aizstāvot - kāda šķirba) demokrātiju, jo jebkurš izmisumā dzimis fundamentālisms taču ir uzbrukums demokrātijai. jebkurš izmisums ir drauds eiropas kristīgajām un sociāli garantētajām vērtībām, jo izmisums - tā īstenībā ir slimība. cilvēki esot panikā sākuši lūgt dievu - nu, vai nav slimi?

un tad mēs runājam par vainu. vai pareizāk - par tās neesamību. nu, vai nav drusku nožēlojami? pārsteidzoši no pasaules līderu mutēm skan apgalvojumi: "viņi zaudēs, mēs uzvarēsim."

par sevi mēs smejamies, kungi, par sevi.