4:56

8. Jūlijs 2005

10:49

sirds bļin pilna. tas viss bija tik paredzami un ir tik nepārsteidzoši, ka, lai arī atrodas tepat - sacīsim tā - kaimiņos, liekas tikpat nereāli kā līķu kalni vjetnamā vai ruandā. visa šī pasaules līderu kņada ap 30 sadegušiem ķermeņiem, tas paštaisnums, definējot tos apriti piedzīvojušos kā upurus cīņā par (vai aizstāvot - kāda šķirba) demokrātiju, jo jebkurš izmisumā dzimis fundamentālisms taču ir uzbrukums demokrātijai. jebkurš izmisums ir drauds eiropas kristīgajām un sociāli garantētajām vērtībām, jo izmisums - tā īstenībā ir slimība. cilvēki esot panikā sākuši lūgt dievu - nu, vai nav slimi?

un tad mēs runājam par vainu. vai pareizāk - par tās neesamību. nu, vai nav drusku nožēlojami? pārsteidzoši no pasaules līderu mutēm skan apgalvojumi: "viņi zaudēs, mēs uzvarēsim."

par sevi mēs smejamies, kungi, par sevi.

10:57

kad es krāmēju un sūcu un mazgāju savu mitekli, tad, lai arī darbiņam gaidāms labs iznākums un rezultāti ir ātri pamanāmi, es uzvelkos drusku tādā sagruzīti pārnopietnā režīmā (skat iepriekšējo ierakstu), pazaudēju humora izjūtu un, visbeidzot pilnībā sabojājis garīgo, tupu savā spodrajā vidē kā tāds budzis.
Iepriekšējā diena - Nākošā diena
Powered by Sviesta Ciba