naktī sega bija par mazu un par plānu. vējš cilāja baltos aizkarus, pūsdams cauri veselajām rūtīm. ķermenis no uztraukuma neganti virpināja muguras muskulatūru, bet mierinātājs gulēja neko nenojauzdams. trīs klauvējieni pie durvīm, vai arī tas bija tikai kaķis, nē, kaķis bija iekšā, glābdamies no falkora, neganti ielaids savus drošinātājnagus glābējdīvāna caurumā starp tā vertikāli un horizontāli. vējš? jā, vējš. un tu guli.

pēc darba ar elles mašīnu, ierīvēju sauli rokās un mugurā un sejā un arī tās otrā pusē. nomazgājis debesis tieši debeszilas, lecu tumšajā avotā no pašdarinātās laipas, pie kuras pamanīju piestiprinātu termometru zivs formā. vai arī tā bija īsta zivs termometra formā? es berzu un berzu un berzu nu vēl nevarēju noberzt prieku baltu - tas nāca visās krāsās un saduļķoja laiku tai vietā starp tagadni un nākotni, tai vietā, kas reizē notiek un tūlīt notiks...

savienojuma vieta taču arī ir kaut kāda reāla vieta, vai ne?