pārlasīju savus vecos ierakstus - sākot no apmēram pagājušā novembra. šausmas, padomāju, kādā ārprātā es tad dzīvoju. aut kādas nepārtrauktās skumjas, murgi un vēlreiz murgi. kaut kāds baigi zemais periods. bet tad es aizlasījos līdz 31. decembrim, kur es mums visiem pareģoju lielisku jauno gadu. vispār jau piepildās.

ja tā padomā - man nav neviena iemesla nebūt laimīgam. bļin, nu ko vispār uzskata par laimes priekšnosacījumiem? kaut kādu ķermenisko un dvēseles komforta līmeni. nē, tas uz mani neattiecas. es vairāk esmu kā tas vecais kāviņutursauca no "tēvoča vaņas", kurš it kā ir it kā nav sagājis sviestā - toties ir laimīgs. priecājas par itin visu, pat par saviem gļukiem kaut kādiem, par savām dusmām domādams - norūdīšanās - un par savām nebūšanām domādams - eh, nu viss kas notiek, notiek uz labu. jā.

vot, uz turciju gribu aizbraukt. vakar sapratu, ka smoku te nost. laime un prieks ta ir, bet tiem abiem, redz, savajagās horizontu, un naudu arī savajagās. sponsori, welcome.