tev tikai liekas, ka tev ir kaut kāda kontrole pār tevi pašu. īstenībā, kontroles nav nekādas. tikai iedomājies, cik neprecīzas ir tavas maņas, cik neuzticama ir tava atmiņa, un cik miglains ir tavs prāts. tu nevari būt īsti drošs, ka kāds no galvā paturamajiem komponentiem kaut kur neizzšķīdīs, ka kāda domājama doma neuzkārsies...

nē, tu paskaties, cik taipatlaikā tas viss mehānisms ir muļķudrošs. tu vari domāt par ahileja paradoksu, cik tev tīk. tu, piemēram, vari domāt arī par pasaules galu, cik vien tev tīk, bet viņš taču nepienāks. ja vien par pasaules galu mēs saucam kaut ko tādu, nu, per se. protams, katrs savējo var sagaidīt, kad vien viņam tīk... labi, bet iedomājies, ka tu taču nevari to visu sistēmu - nu, to tavu prātu - tu taču nevari viņu ieciklēt, uzkārt vai kaut kā citādi novest līdz neatgriezeniski neglābjamam stāvoklim tā vienkārši - tāpat vien. nevienam no mums nav tādas sarkanās pogas. vai, piemēram, reset pogas. gluži kā klēpjdatoriem.

protams, tu vari meklēt un atrast kaut kur rēķinātas varbūtības, ar kādu matemātisko cerību mēs katrs vidēji cik reizes savā mūžā saejam sviestā. kuram nervu sabrukums, kuram kāds audzējs smadzenēs. citam atkal vienkārši depresija, bet citam pēkšņi uznāk vēlme izdrāzt tītaru. principā, tā varbūtība - lielos vilcienos - ir tuva 1.

jebkura.

bet es gribēju vēl pateikt par to neskaidrību. te, viendien braucot vilcienā, man tāda kā vīzija uznāca. mēs visi tādi neironu un proteīnu murckuļi tur uz koka beņķiem sēžam, katrs katrā momentā kaut ko iedomājas vai atcerās, izdara kādu slēdzienu vai aprēķinu. nu, varbūt kāds ar kādu pavisam nelielu varbūtību atklāj dns proteīnu networka darbības shēmu. varbūt kāds, ar pavisam nelielu varbūtību sadomā, ek, man tagad, lūdzu, ventrikulāro fibrilāciju, nav ko, kā smejies, miršu nost. nu, labi, dreamisover, davaika pieliekam pie katra neironu murckuļa pa astrālam un garīgam plānam, dažiem vēl pa kādam egregoram, bet tas viss nemaina lietas būtību.

vispār, es te nupat izlasīju grāmatiņu par sinhronitāti. kāpēc toreiz tie japānas bērni vēma un mira, noskatoties piecas sekundes garu fragmentu no teletūbijiem? tāpēc, ka ekrānā redzamās 17Hz oscilācijas sev piesinhronizēja diennakts (circadian) 10-12Hz alfa viļņus, kuri ir pamatā visiem citiem oscilējošajiem procesiem cilvēka ķermenī (un, iespējams, arī prātā). tas tāds rets sindroms, fotosensitīvā epilepsija. bet ir jau, protams, mēģināts pierādīt, ka šo diennakts oscilāciju var pārstartēt, spīdinot kaut kādu kabataslukturīti uz ceļa locītavu. nu, ziniet, ja.

bet vēl pēc tās grāmatas var spriest, ka sinhronitāte ir tāda augstākas dimensijas īpašība, kas mūsu pasaulē manifestējas tikai kā efekts. nē, nu nevis tikai, bet kā tāds pamatefekts. toties tā cēloni saprast nav nemaz tik vienkārši. vismaz pagaidām neviens nav sapratis.

nu, jā... bet tai vilcienā es tā padomāju - fak, nu, baigi kruta tas viss.