vakarnakt, laižoties miegā, mani apciemoja tāda pluskaina radība, kas teica, ka es šonakt redzēšot savu liktenīgo sapni. tā kā es savu liktenīgo sapni tā arī neieraudzīju, tad pastāstīšu to, ko ieraudzīju. tātad,

mani aplaupīja ne tikai otrajā dienā pēc ierašanās, bet arī otrajā dienā pirms aizbraukšanas. un nevis bušā, bet dušā - kā te, rīgā, bija baumas paklīdušas. gan nevis angolieši ar šaujamajiem, bet viena rīgas iedzīvotāja, kura mitinājās bunkurā, kurš atrodas tur, kur parasti atrodas centrālā minibusu pietura, pretim pastam. bunkurā ir tikai viena istaba, kurai pa vidu - dziļa dzelzbetona šahta; tualetes un vannasistabas nav. čurāt un mazgāties viņa dodas uz publisko vannasistabu turpat netālu upīša ielā.

no namu pārvaldes es dabūju dzejoli, kas skanēja apmēram tā: mērkaķi ir mērkaķi/utt. ar to es braucu uz kurzemi, ilgi ilgi meklēju, bet kaut kad ap nakts vidu vienu māju baobabu parkā atradu, kuras bēniņos bija putekļos noslīcis rasējums manai jaunajai mājai. blakus bunkuram uzcēlu skaistu tādu sķiļ-modern koka kubiku mājiņu ar lieliem logiem, pirti, kamīnu, bez virtuves gan, bet citādāk - ar visu visu, lai tai zaglei parādītu, ar ko viņai darīšana. un apmetos tur uz dzīvi. vēl vedu visādus draugus rādīt to savu jauno māju - tā pa gaballu tikai, iekšā nelaidu.

bet laupītājmeitene gribēja galēties nost un savu šahtu aizdedzināja, un pati norakās zemē, sūdos slīka. tik pēc viņas sunīša rejām es viņu atradu un no sūdiem izvilku, un uzreiz vedu viņu pliku un netīru uz publisko vannasistabu turpat upīša ielā. uz brīdi pamodos, ātri pārskrēju notikumiem pāri ar vērtējošu aci un nodomāju - sviests. atkal aizmidzis, redzēju, kā no viņas bunkura šahtas ārā nāk uguns strēles, zeme iebrūk, un gan bunkuru gan manu skaisto jauno māju aprij vulkāniskā lava, bet vietā paliek krāteris.

nu, viss, viss taču ir atrisinājies beidzot, es nodomāju, un cēlos augšā.