viņš atnāk, un pēc mirkļa arī viņa. viņš solīja atnākt jau pirms divām stundām, bet uz jautājumu, kādēļ kavējās, izrāda it kā pa jokam neapmierinātību. tad viņš ielaužas manā ekrānā, lai it kā pa jokam pārbaudītu, ko es daru. viņi abi ir iebrāzušies manā guļamistabā, manā privātajā telpā un jūtas, kā mājās, jo - laikam tā ir mana kļūda - neesmu izgājis pretim viņus sagaidīt. viņš noliecas un paģēr mīļumu, un no viņa mutes pavisam nedaudz vēdī alkohola aromāts. mēģinu spēlēt šo it kā joku spēli, bet es esmu iztrūcināts un stūrī iedzīts dzīvnieks, kam nav kur atkāpties, esmu ievainots savā atvērtībā, un man tik ļoti viņa pietrūka tad, kad viņš solīja atnākt. tādēļ es kožu. divreiz sāpīgāk. viņš uziet gaisā, kad es atsaku skūpstu, un neatvadījies aiziet. daļa no manis aiziet līdz ar viņu, iespējams, uz neatgriešanos.