bērnībā bija divas filmas, kuras mani ļoti iespaidoja pa erotisko līniju, un kuru dēļ, iespējams, mana seksualitāte tik ātri izšāva, ja tā var teikt.

pirmā bija viena no četrām piecām filmām, ko katru vasaru no jauna rādīja ciema kinoteātrī "vasara"; filmas nosaukumu es neatceros, neatceros arī sižetu - atceros tikai, ka filma bija par balto drosmīgo kovboju, kurš sadraudzējās ar drosmīgo indiāni. man prātā pamatīgi iespiedusies beigu epizode, kad abi stiprie vīri ir šerifa patruļas iedzīti stūrī, bet nolemj cīnīties laivaikas un, indiāņu cirvīšus vicinot, aurodami, auļo savu pašrocīgi pieradināto mustangu mugurās pretim tiem raidīto ložu krusai. abiem kājās mokasīni, ādas bikses ar bārkstīm, ap kaklu amuleti ādas saitēs, gari mati, kailie torsi spīd no drosmes un spēka. bet drīz jau tos caururbj ložu straume, drosminieki krīt no zirgiem. tovakar, pēc filmas noskatīšanās, es nevarēju aizmigt. un arī nākamajā vakarā nevarēju. sajūta bija kā ezītim, kurš domāja par balto zirgu miglā - kā viņam tur. tikai atšķirība bija tāda, ka manējie baltie zirgi bija nošauti, gājuši bojā varoņu nāvē.

otra filma, kuras varoņi man radīja tādas neizskaidrojamas ilgas būt starp drosmīgajiem, stiprajiem un skaistajiem, bija - ne vairāk un ne mazāk - pusaugu mutanti burņurupuči nindzjas. nē, ne jau multfilmas, bet īstas filmas. pirmā un otrā daļa. tie četri bruņurupuči tādi tik čomiski, testosteronu izstarojoši, bet tai pašā laikā tik taisnīgi un labi. baltie gaišie tēli iz kanalizācijas. varbūt, īstenībā, tā bija viņu noslēpumainība, kas mani tik ļoti apbūra. skaidrs, ka arī man gribējās tādus piedzīvojumus, tādu izcelsmi un tādas spējas tik labi pārvaldīt nindzju praksi. un protams, protams, lai arī zaļi un mutantu bruņurupuču, tomēr tie lielie bicepsi - tie arī mani ļoti iespaidoja.

lieki piebilst, ka tai vecumā, kad šīs filmas man bija tik ļoti aktuālas - nu, varēja man būt astoņi līdz vienpadsmit gadi - es biju absolūtais tuntulis ar tādu smieklīgu pričeni - galvvidū ezītis, bet pakausī garāki. filmu varoņu atribūtus ātri vien pielāgotos variantos izgatavoju sev pats - man bija loks un bultas, ar kurām varēju tīri precīzi šaut, tad man bija arī nunčaki un koka zobens. bija arī indiāņu galvasrota ar lielām spalvām.

katram tas viss ir vairāk vai mazāk bijis, bet man tikai nule kā salikās varen smieklīgi, ka man, nu, man, tādam, kāds esmu tagad, ka man patika spēlēties indiāņos. vajag daudz laika un pacietības, lai identificētos ar to mazo puiku, kurš skraida apkārt ar lokiem un bultām, un jau sapņo par skaistiem krūšu muskuļiem. tā, pavisam nevainīgi - tolaik erekcija vēl likās kaut kas šausmīgs - neiesaistot seksu un visas ar to saistītās nepatikšanas. es tikai gribēju būt tādam drosminiekam blakus, gribēju, lai viņš mani nes uz pleciem, un lai mēs abi ejam bojā varoņa nāvē. kopā.