4:56

11:33

bērnībā bija divas filmas, kuras mani ļoti iespaidoja pa erotisko līniju, un kuru dēļ, iespējams, mana seksualitāte tik ātri izšāva, ja tā var teikt.

pirmā bija viena no četrām piecām filmām, ko katru vasaru no jauna rādīja ciema kinoteātrī "vasara"; filmas nosaukumu es neatceros, neatceros arī sižetu - atceros tikai, ka filma bija par balto drosmīgo kovboju, kurš sadraudzējās ar drosmīgo indiāni. man prātā pamatīgi iespiedusies beigu epizode, kad abi stiprie vīri ir šerifa patruļas iedzīti stūrī, bet nolemj cīnīties laivaikas un, indiāņu cirvīšus vicinot, aurodami, auļo savu pašrocīgi pieradināto mustangu mugurās pretim tiem raidīto ložu krusai. abiem kājās mokasīni, ādas bikses ar bārkstīm, ap kaklu amuleti ādas saitēs, gari mati, kailie torsi spīd no drosmes un spēka. bet drīz jau tos caururbj ložu straume, drosminieki krīt no zirgiem. tovakar, pēc filmas noskatīšanās, es nevarēju aizmigt. un arī nākamajā vakarā nevarēju. sajūta bija kā ezītim, kurš domāja par balto zirgu miglā - kā viņam tur. tikai atšķirība bija tāda, ka manējie baltie zirgi bija nošauti, gājuši bojā varoņu nāvē.

otra filma, kuras varoņi man radīja tādas neizskaidrojamas ilgas būt starp drosmīgajiem, stiprajiem un skaistajiem, bija - ne vairāk un ne mazāk - pusaugu mutanti burņurupuči nindzjas. nē, ne jau multfilmas, bet īstas filmas. pirmā un otrā daļa. tie četri bruņurupuči tādi tik čomiski, testosteronu izstarojoši, bet tai pašā laikā tik taisnīgi un labi. baltie gaišie tēli iz kanalizācijas. varbūt, īstenībā, tā bija viņu noslēpumainība, kas mani tik ļoti apbūra. skaidrs, ka arī man gribējās tādus piedzīvojumus, tādu izcelsmi un tādas spējas tik labi pārvaldīt nindzju praksi. un protams, protams, lai arī zaļi un mutantu bruņurupuču, tomēr tie lielie bicepsi - tie arī mani ļoti iespaidoja.

lieki piebilst, ka tai vecumā, kad šīs filmas man bija tik ļoti aktuālas - nu, varēja man būt astoņi līdz vienpadsmit gadi - es biju absolūtais tuntulis ar tādu smieklīgu pričeni - galvvidū ezītis, bet pakausī garāki. filmu varoņu atribūtus ātri vien pielāgotos variantos izgatavoju sev pats - man bija loks un bultas, ar kurām varēju tīri precīzi šaut, tad man bija arī nunčaki un koka zobens. bija arī indiāņu galvasrota ar lielām spalvām.

katram tas viss ir vairāk vai mazāk bijis, bet man tikai nule kā salikās varen smieklīgi, ka man, nu, man, tādam, kāds esmu tagad, ka man patika spēlēties indiāņos. vajag daudz laika un pacietības, lai identificētos ar to mazo puiku, kurš skraida apkārt ar lokiem un bultām, un jau sapņo par skaistiem krūšu muskuļiem. tā, pavisam nevainīgi - tolaik erekcija vēl likās kaut kas šausmīgs - neiesaistot seksu un visas ar to saistītās nepatikšanas. es tikai gribēju būt tādam drosminiekam blakus, gribēju, lai viņš mani nes uz pleciem, un lai mēs abi ejam bojā varoņa nāvē. kopā.

16:02

16:46

atcerējos - tā starp citu - par vēl vienu bērnības traumatisko filmu - "leģenda" tās nosaukums. kaut kad nesen (apmēram, pagājšgad) atkal uzdūros tai filmai torrentos, un pārsteigumā atklāju, ka tajā viens kaut kāds populārs aktieris pat spēlē - ne to toms krūzs ne to breds pits. un man likās ļoti jocīgi, ka tādai filmai, kura bija pirmā, ko skatījāmies uz mūsu pirmā videomagnetofona, ir tāda popularitātes aura apkārt, jo tādā veidā skatītām filmām taču bija jābūt absolūti pagrīdes. bet nostrādāja laikam tas, ka manam onkulim (tam, kurš ričards, kurš paaudzies par galvas tiesu) videomagnetofons jau bija kādu laiciņu - tai dzīvoklī pat notika slepenie seansi.

labi, bet ne par to stāsts. filmā "leģenda" norisinājās kaut kāda kļūda, kuras dēļ visi sasala, bet galvenā varone (jā, varone, nevis varonis) gāja uz monstra pili un vai nu viņu nogalināja, vai arī kā citādi vērsa visu par labu - nu, nav svarīgi. būtiskais ir tas, ka tad, kad viss sasala, sasala arī varones vecāki, bet filmas skaistajā finālā, kur pasaku meža ainavā no butaforiju aizkulisēm parādās visi filmas tēli, tie vecāki neparādījās. un man liekas, ka tādēļ man sākās sliktās domas par vecākiem.

jā jā, bija pat vēl strīds ar maman - to pašu, kas manu burtnīcu atrada, - par filmas kvalitāti. viņa teica, ka esot slikta, jo sniegs ir virstu, bet es pierādīju, ka tai filmā tam sniegam tur jābūt, jo visi taču sasala. nu, tik stulbs jau es arī nebiju, bet man patika pašam ticēt tam, uz ko es pastāvēju.

16:51

un vispār - ciba man nupat savilkās ar palanjuka monstriem - to epizodi, kur labākās draudzenes tusējas pa mēbeļu veikalu. tur bija runa par pieradumu (protams). un vēl arī tas, ko teeja teica par spēku. un vispār.

18:22

20:07

kaut kā jocīgi paliek, kad semaģija man pavēsta, ka mani no draugiem dzēsusi kāda cita mana identitāte. sākumā es apvainojos - kā jau uz visiem, kas mani izdzēš - bet pēc tam es nobīstos, kad raidītā apvainošanās trāpa man. un tā es turpinu baidīties. ja nu šitā vienreiz pa īstam viena mana puse izdzēš manu otru pusi? un ja nu vispār tās puses tā nevar nodalīt - varbūt viņas pārklājas? tad sanāks arī kā tā puse, kura it kā otru izdzēš, īstenībā, izdzēš arī daļu no sevis. oi.

20:09

22:39 - šit