atcerējos - tā starp citu - par vēl vienu bērnības traumatisko filmu - "leģenda" tās nosaukums. kaut kad nesen (apmēram, pagājšgad) atkal uzdūros tai filmai torrentos, un pārsteigumā atklāju, ka tajā viens kaut kāds populārs aktieris pat spēlē - ne to toms krūzs ne to breds pits. un man likās ļoti jocīgi, ka tādai filmai, kura bija pirmā, ko skatījāmies uz mūsu pirmā videomagnetofona, ir tāda popularitātes aura apkārt, jo tādā veidā skatītām filmām taču bija jābūt absolūti pagrīdes. bet nostrādāja laikam tas, ka manam onkulim (tam, kurš ričards, kurš paaudzies par galvas tiesu) videomagnetofons jau bija kādu laiciņu - tai dzīvoklī pat notika slepenie seansi.

labi, bet ne par to stāsts. filmā "leģenda" norisinājās kaut kāda kļūda, kuras dēļ visi sasala, bet galvenā varone (jā, varone, nevis varonis) gāja uz monstra pili un vai nu viņu nogalināja, vai arī kā citādi vērsa visu par labu - nu, nav svarīgi. būtiskais ir tas, ka tad, kad viss sasala, sasala arī varones vecāki, bet filmas skaistajā finālā, kur pasaku meža ainavā no butaforiju aizkulisēm parādās visi filmas tēli, tie vecāki neparādījās. un man liekas, ka tādēļ man sākās sliktās domas par vecākiem.

jā jā, bija pat vēl strīds ar maman - to pašu, kas manu burtnīcu atrada, - par filmas kvalitāti. viņa teica, ka esot slikta, jo sniegs ir virstu, bet es pierādīju, ka tai filmā tam sniegam tur jābūt, jo visi taču sasala. nu, tik stulbs jau es arī nebiju, bet man patika pašam ticēt tam, uz ko es pastāvēju.