nu jau mēnesi visu laiku jutos vairāk vai mazāk appīpējies, vai ar tā saucamo sēņu sajūtu - man nebija nekā uz pasaules interesantāka par ādas krokām vai pērnajām lapām, vai segas rakstiem, vai gaisa burbuļiem sistēmas caurulītē (līdzko tikuši iekšā vēnā, tie izsauca jocīgas bailīgas tirpas pa visu ķermeni), vai pasaules uzbūves jautājumiem, kas manu acu priekšā plaiksnīja viens pēc otra krāsainās vizualizācijās. brīžos, kad spēju distancēties, man bija pat interesanti.

apmēram kaut ko līdzīgu (tikai daudz stiprāku un īsāku laikā) es piedzīvoju piecus gadus atpakaļ, divas nedēļas pavadot ventspils slimnīcā pēc tam, kad, ar galvu izsitot stiklu, izlidoju ārā pa mašīnas jumta lūku. visu to laiku, pirms mani pārveda uz stradiņiem rīgā, realitātes pieslēgums man bija visai vājš - toties domās viss i par kosmosu, i par sevi, i par savu dzīvi, i pas vispār visu kopumā bija tik skaidrs - es jutos patiešām spēcīgi apskaidrots. vienīgā nelaime bija tā, ka, atgriežoties šajā realitātē, tas viss kaut kur pagaisa - man nav nevienas atmiņas no tā iekšējā piedzīvojuma, tikai zinu, ka tas bija pa īstam.

tagad tā nerealitāte ir izstiepusies pa divām nedēļām, un nezin, cik ilgi tas viss vēl būs jūtams, līdz aties pilnībā. bet jūtu, ka interese par vadiņu līkločiem un citiem krikumiem, kā arī sajūta, ka varu sarunāties ar vāverēm un citiem meža zvēriem, kaut kur plūst ārā kā gaiss no caura peldpūšļa. un nu jau, no vairāk to pūsli spiedīšu ar vēlmi palikt uz ūdens, jo ātrāk nogrimšu; man rokās paliks tik vien plastmasas lupaiņa kā ēzelītim iā. un, jā, arī iā vientulība un atsvešinātības sajūta, kas jau tagad kāpj pa kaklu uz augšu.

negribētos to visu izdomāto tagad tā ņemt uz aizmirst kā iepriekšējoreiz. bet nekas no tā nav pierakstāms. lai arī man nekad nav padevusies sajūtu ietērpšana vārdos, te man nu ir pavisam skaidrs, ka nav pat ko mēģināt - iekšējie piedzīvojumi laikam jau nemaz arī nav stāstāmi. varbūt vienīgi pašam sev. kaut kad vēlāk, kad un ja atcerēšos.