es kaut ko te
gribu ierakstīt. Varbūt tāpēc, ka silts. Siltumā vieglāk rakstīt un nedzēst uzrakstīto. Man siltums ir tik svarīgs. Es raudāju Asīzē izkāpusi no autobusa nevis Asīzes Franciska dēļ vai kaut kada reliģiska pārdzīvojuma dēļ (tai laikā vispār sevi definēju kā tādu, kas Dievam netic), bet tāpēc, ka beidzot bija silts.
Kultūrelpa iedeva naudu Latvijas PEN podkāstam Obligātā literatūra. Man šķiet tas būs foršs podkāsts. Vairāk es neko neteikšu. Paldies, ka iedeva. Vairāk nezinu, ko teikt, tāpat kā gandrīz neko neteicu par visu to Laligabas....kā,lai to nosauc?! Jo es nezinu, ko teikt. Es negribu taisnoties. Es vispār diezgan bieži identificējos ar Kordēliju no Karaļa Līra, kurai jautā, kādiem vārdiem viņa pierādīs, ka mīl. Ar šo paziņojumu ir divas problēmas: 1. iespējams, ka tas kādam šķitīs augstprātīgs (kā es nojaušu tāds šķiet daudz kas, ko es daru. varbūt nojauta ir kļūdaina), 2. Kordēliju beigās nogalina un viņa tā arī neko dižu neizdara un nepasaka, kalpo vien par kaut kādu simbolu kaut kam, vārdā nenosaucamam.