... |
... | 28. Feb 2013 @ 10:39 |
---|
Man bērnībā visai patika Krāsainās pasakas. Epifānijas šad tad arī palasīju, bija visai OK. Interesanti, bet ne ļoti aizķeroši.
Tai pat laikā godīgi sev jāatzīstas, ka man nav daudz vairāk žēl, kā tad, ja nomirtu kāds cits cilvēks. Cik saprotu, Ziedonis nodzīvoja varbūt ne gluži garāko, tomēr diezgan solīdi ilgu mūžu. Izskatās, ka savu laiku nodzīvojis krietni -- rakstīja un darīja lietas, kas saviļņoja un kustināja, radīja lielu atsaucību un atzinību no daudziem, tai skaitā arī uz mūža beigām. Man tā pavisam no malas skatoties, diezgan veiksmīgi izskatās, nezinu pat, ko daudz vairāk var cilvēkam novēlēt sasniegt. Visu cieņu un atā. |
From: | divi_g |
Date: |
28. Februāris 2013 - 10:53 |
|
|
|
(Link) |
|
Jap.
Tomēr Krāsainās un pārējās pasakas bija riktīgi foršas.
man gan gluži otrādi, ir ļoti, ļoti žēl, varbūt pat rekordžēl par personīgi nepazīstamu cilvēku.
Un es tā domāju, par kuriem personiski nepazīstamiem cilvēkiem man visvairāk bija žēl, kad nomira. Man tas bija Darels. Un, ja pareizi saprotu tavu, tad doma drusku līdzīga -- man tā bija būtiska daļa no savas pasaules izjūtas, kas ir bijusi kopā ar mani no bērnības, un apziņa, ka kaut kur pasaulē viņš ir, bija laba.
Te nu atkal par skumjām, kā personisku zaudējumu, egoistiskas, bet nepieciešamas jūtas.
Man bija par Marko Simončelli.
Man tāds divējāds skatījums, nenoformulēts. No vienas puses, talantīgs cilvēks, trakoti daudz mūžā paveicis. No otras puses, reproducējis arī savus maldus sabiedrībā, ko vēl paaudzes strēbs. Bet mūžs bagāti nodzīvots.
Nezinu par kādiem maldiem tu runā, bet tā pa lielam, ja arī te ir kāds objektīvi vērtējums, man domāt, nodzīvot mūžu nekļūdoties arī nav reāli.
From: | nulle |
Date: |
28. Februāris 2013 - 11:54 |
|
|
|
(Link) |
|
un kurš var nekļūdīgi pārmest :)
Lūk, brīnišķīgi pateici to, ko es gribēju teikt. Visu cieņu un atā.
|
|
Top of Page |
Powered by Sviesta Ciba |