 - How are you, Mycroft? How's your gout? | 11. Jan 2012 @ 14:25  |
|---|
Skatoties uz kamrādu ierakstiem, atcerējos kaut kādos amerikāņu interneta komentāros pavīdējušo acīmredzama-fakta-lomā esošo attieksmi, ka (aptuveni) "the person you will be happy to/can/should be together with, is the one who will support you to become what you strive to be".
Pirmā sajūta bija, ka tā tāda skarbi pragmatiska attieksme, bet, ja tā padomā, tad nekā cita, kā elementāru veselo saprātu pret kaut kādām ilgtermiņa jēgpilnām attiecībām tur laikam neatrodu. Pieņemot, protams, ka kopējais uzstādījums ir veselīgs: "support" ir tieši atbalsts, nevis kaut kāda slimīga darīšana-cita-vietā, pats arī atbalsta otro pusi viņa(s) centienu īstenošanā, un tā tālāk. Un pats galvenais — pašam ir vēlmes kaut ko darīt ar savu dzīvi. |
![[User Picture Icon]](http://klab.lv/userpic/164795/40354) |
| From: | ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) mufs |
|---|
| Date: |
11. Janvāris 2012 - 15:29 |
|---|
|
|
|
|
(Link) |
|
un pragmatiski paveroties apkārt - cik daudz pārus tādus redzi?
man šķiet,ka mūsdienu sabiedrībā ir tik daudz egoisma,ka tas neizbēgami nonāk strupceļā, pareizāk sakot, viens no diviem pielāgojas un atsakās no saviem mērķiem (labākajā gadījumā), ko es daudz vairāk saklausu šajā teicienā.
Pirmkārt, pragmatiski paveroties apkārt saprast, vai tā ir, var tikai pie diezgan labiem draugiem, jo ikdienā par savu paviršu paziņu un kolēģu dzīvi mēs neko šausmīgi daudz nezinām. Pat ja viņi sūkstās par savu dzīvi un attiecībām saviem paziņām, tas neko obligāti nenozīmē — tikpat labi tās var būt gan reālas problēmas, gan veids kā vienkārši nekaitīgi nolaist tvaiku.
Otrkārt, man šķiet nav absolūti nekāda pamata uzskatīt, ka "mūsdienu sabiedrība" (ja mēs vispār varam teikt, ka tāda eksistē) būtu daudz egoistiskāka par jebkuru citu laiku vēsturē.
Tā varētu būt taisnība, protams, ka mūsdienās daudz vairāk cilvēku var atļauties dzīvot vieni, bet tas nenozīmē, ka pirms gadiem 100, kad daudziem vienatnē pašiem izdzīvot varēja būt kudiš grūtāk, viņu dzīves bija labākas vai mazāk egoistiskas no tā, ka viņi bija spiesti dzīvot kopā.
Man izskatās,ka tas, ko tu izvēlies saklausīt, ir ka viens no partneriem attiecībās tiek apšņākts — viņam lūk, jāpielāgojas, lai otrs varētu attīstīties. Tā, protams, arī notiek, bet tieši mūsdienās ir arvien lielāks jautājums: "kāpēc gan uz kaut ko tādu parakstīties" un attiecīgi nežēlīgāka nepieciešamība saprast un pieņemt arī otru cilvēku un viņa vajadzības, lai attiecības uzturētu.
|
| From: | mufs |
|---|
| Date: |
11. Janvāris 2012 - 19:25 |
|---|
|
|
|
|
(Link) |
|
pirmkārt :) es informāciju uztvertu ne tikai tajā,ko man stāsta, bet vērojot. iespējams, ne vienmēr pareizi, taču atļaušos piezīmēt,ka atzīstu tādu lietu kā sieviešu intuīcija.
(starpkārt - es pieņemu,ka viedokļi atšķiras, es pat cenšos respektēt tos,kas atšķiras no mana-pareizā un nevienam citam to neuzspiežu)
otrkārt - par to "mūsdienu sabiedrību" - es tomēr domāju,ka atšķiras gan savās egoisma izpausmēs, jo tiiiik daudz ierobežojumi un morāles normas ir iespējams neievērot. neko no iepriekšējām dzīvēm neatceros, negribu izdarīt virspusējus spriedumus, bet domāju,ka šobrīd daudzas lietas,ko agrāk slēpa un klaji neizrādija, šobrīd iet vaļā uz urrā un tas tomēr maina domāšanu un lietu uztveri.
ja par partneratiecībām - tad agrāk bija knaši jāapprecas, tagad daudzi dzīvo ar domu,ka "mani gaida kautkas labāks", pamēģina vienu, pamēģina otru un - tam taču pamatā ir tas,ka "es,es esmu pelnījis vislabāko, bet kamēr nāks tas vislabākais, es ļauju tev mani izklaidēt" - es to uztveru kā patērētjsabiedrības egoismu.
par apšņākšanu - es esmu bijusi abās pusēs,bet ne par to ir runa.
tagad Tu izdari virspusēju secinājumu,ka es kautko izvēlos saklausīt. nai, esmu katastrofāli zaudējusi spēju diskutēt par ko vairāk kā "sitā žakete neiet pie kurpēm", bet nu esi labs cilvēks,parunā ar mani , man atnāks vaļā. pagaidām jāpiecieš nesaprotami vervelējumi. suns Funs un vējš nav nekāda pasaka.
es mēģināju pateikt drīzāk to,ka, lai izdotos šādas attiecības, abām pusēm jābūt sasniegušām zināmu saprašanas un brieduma līmeni(kas nekādi nesaistās ar vecumu gados) . es ļoti maz apkārt redzu spēju pieņemt citus tādus kā viņi ir, un tas IR tikai cilvēcīgi. savstarpējā atbalstā ir nepieciešams līdzsvars, nevar tikai ņemt vai tikai dot, bet attiecības nevar būvēt tikai sausi un racionāli, nevar iemīlēties cilvēkā tikai tāpēc, ka , lūk, šeit iespējams balanss. tāpēc, mandomāt, apkārt ir tik daudz neveiksmīgu savienību.
ja tas būtu tik vienkārši, daudz kas kļūtu vienkāršs, bet whom-ever-you-believe-in acīmredzot negribēja,lai būtu vienkārši.
un es pazudu kautkur tulkojumā, jau atkal."zeme,zeme - vai jūs mani uztveriet?"
Protams, es piekrītu par to, ka abām pusēm ir jābūt ieinteresētām šādās attiecībās, tas it kā būtu pašsaprotami. Un tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc mēs tādas ļoti daudz apkārt neredzam, arī pilnīgi piekrītu.
Bet tas nebūt nav sausi racionāli; drīzāk vienkārši es teiktu, ka šādas vēlmes par attiecībām rašanās tad arī ļauj sajust pievilcīgumu tādos cilvēkos, kuros tu redzi tam atbalsi, jo tev vienkārši mainās tas, kas tev cilvēkos patīk.
Un tas nemaz nav vienkārši, jo, kā jau rakstīju zemāk helveticai, pārāk daudz cilvēkiem (pilnīgi noteikti mani ieskaitot) ir vispirms jātiek pāri trīsgrašu operu vajadzībām.
> "es,es esmu pelnījis vislabāko, bet kamēr nāks tas vislabākais, es ļauju tev mani izklaidēt" - es to uztveru kā patērētjsabiedrības egoismu.
Es to uztveru vienkārši kā muļķibu, kas ir pārlaicīga, jo cilvēks šādā veidā iznieko pats savu laiku. Pirmkārt jau, uzskatot, ka viņš ir attiecību ziņā pelnījis kaut ko citu, nekā to, kas viņam ir tobrīd. Man ir radies iespaids, ka attiecības stipri vairāk nekā jebkas cits ir pakļautas tieši mūsu tābrīža vajadzībām — tāds tādu atrod.
Par to nespēju pieņemt cilvēkus, kādi viņi ir — un kāpēc tad ne?
|
| From: | mufs |
|---|
| Date: |
12. Janvāris 2012 - 11:04 |
|---|
|
|
|
|
(Link) |
|
man liekas , ka šī ir tāda tēma, kur, pat,ja raksta par apmēram vienu un to pašu, galvā katrs var domāt pilnīgi citā virzienā,jo tas nevar neiet caur personīgās pieredzes uzstādījumiem.
un mani tas šajā diskusijā diskvalificē, jo nekad neesmu sastapusi cilvēku, uz kuru paskatītos ar domu,ka gribu ar viņu attiecības, nedz arī skatoties atpakaļ nožēloju kādu attiecību beigšanos. iespējams, esmu uz pārāk zemas attīstības pakāpes un pakļaujos nožēlojamiem impulsiem,kas ātri pārslēdzas uz pieradumu un tas nekādi neiekļaujas augstākminētajos nosacījumos.
Tas kaut kā sāk izklausīties pēc: What do you really want out of life, Wanda? 
|
| From: | mufs |
|---|
| Date: |
12. Janvāris 2012 - 14:27 |
|---|
|
|
|
|
(Link) |
|
neesmu redzējusi. vajag noskatīties?
Es nezinu, vai vajag; man savulaik ļoti patika. :)
otrreiz labāk nevajag, sanāk vilšanās:)
Bet vispār jums te baigi labā diskusija sanāca.
esmu redzējis viņu reizes 6 :)
tas funkcionē tikai pirmajā setā (gadi 2, 3?), ilgtermiņā, kur abām pusēm mainās intereses, uzstādās jauni mērķi, uzrodas panākumu/kārdinājumu vai sabrukušu sapņu tests u.t.t., u.t.jp. sanāk diezgan grūti realizēt šito "sniegt unconditional atbalstu"... caur sūdiem uz zvaigznēm es drīzāk teiktu :D
Pirmkārt, kāpēc uzreiz unconditional. :)
Otrkārt, man izskatās, ka tur tad arī varētu slēpties atšķirība starp vieniem konkrētiem cilvēkiem, kuri viens otru pietiekami atzīst, lai viņiem tas būtu interesanti, un otriem konkrētiem cilvēkiem, kuri secina, ka viens par otru īsti tomēr nekēro.
Protams, es varu mēģināt un pēc 2-3 gadiem secināt, ka viss ir galīgi garām, bet, ja pirmajā, otrajā reizē tas ir vēl saprotams ar pieredzes trūkumu, tad tālāk jau jādomā par to, vai es otru cilvēku vispār izvēlos adekvāti. Galu galā, izskatās, ka liels kvantums cilvēku vispār dzīvo kopā tikai, lai būtu partneris konkrētai psihodrāmai — tādos gadījumos jau par šādu simbiozi nevar īsti runāt, jo abiem ir hidden agenda.
ps. es nekur nesaku, ka tā ir vieglāk, vai ne? :)
|
|