| 11. Janvāris 2012 - 18:25 |
---|
Pirmkārt, pragmatiski paveroties apkārt saprast, vai tā ir, var tikai pie diezgan labiem draugiem, jo ikdienā par savu paviršu paziņu un kolēģu dzīvi mēs neko šausmīgi daudz nezinām. Pat ja viņi sūkstās par savu dzīvi un attiecībām saviem paziņām, tas neko obligāti nenozīmē — tikpat labi tās var būt gan reālas problēmas, gan veids kā vienkārši nekaitīgi nolaist tvaiku.
Otrkārt, man šķiet nav absolūti nekāda pamata uzskatīt, ka "mūsdienu sabiedrība" (ja mēs vispār varam teikt, ka tāda eksistē) būtu daudz egoistiskāka par jebkuru citu laiku vēsturē.
Tā varētu būt taisnība, protams, ka mūsdienās daudz vairāk cilvēku var atļauties dzīvot vieni, bet tas nenozīmē, ka pirms gadiem 100, kad daudziem vienatnē pašiem izdzīvot varēja būt kudiš grūtāk, viņu dzīves bija labākas vai mazāk egoistiskas no tā, ka viņi bija spiesti dzīvot kopā.
Man izskatās,ka tas, ko tu izvēlies saklausīt, ir ka viens no partneriem attiecībās tiek apšņākts — viņam lūk, jāpielāgojas, lai otrs varētu attīstīties. Tā, protams, arī notiek, bet tieši mūsdienās ir arvien lielāks jautājums: "kāpēc gan uz kaut ko tādu parakstīties" un attiecīgi nežēlīgāka nepieciešamība saprast un pieņemt arī otru cilvēku un viņa vajadzības, lai attiecības uzturētu.
|