Sviesta Ciba |

blondīne. (

beacon) rakstīja,
@ 2008-05-05 19:17:00

Tālāk par mājas lieveni šajās brīvdienās neesmu tikusi.
Jo vairāk cilvēki man apkārt, jo vairāk saprotu, cik ļoti vēlos no viņiem tikt prom.
Pārāk daudz un ilgi esmu bijusi viena.

(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)

	butvainebut 2008-05-06 00:20 (saite)
	bet Tu iepriekš jautāji, kāpēc nevari būt vienkārši laimīga. kas tad tas ir? (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	beacon 2008-05-06 00:28 (saite)
	Kas ir būt laimīgai? (nezinu, vai pareizi Tev sapratu) Nav ne jausmas. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

butvainebut
2008-05-06 00:41 (saite)

drīzāk es pārpratu. ir pārāk daudz versiju, bet ja Tu jautā, ko domāju, es, kas ir laime, tad es, pirmkārt, cenšos nedefinēt tādus terminus, otrkārt, laime nav mans pienākums, tā ir pārejoša un es cenšos tai nepieķerties un ja man izdodas, tad, smieklīgi, bet uz mirkli ir laime. man tie ir mirkļi, jeb kaut kādu iedomu pozitīvs iznākums, piemēram iedoma: "ja man izdosies iemācīties sevi mīlēt, tad gan es būšu laimīga" un ja izdosies uz mirkli arī būšu, bet tikai uz mirkli.kaut vai tāpēc vien, ka man ir svarīga izaugsme, un tas ir nebeidzams process.
var jau būt ka, darkanam bija daļēja taisnība sakot, ka "cilvēki nevar būt "vienkārši laimīgi" tāpēc, ka laime ir fizisks stāvoklis un veidojas dzimšanas brīdī, līdzīgi kā matu krāsa".
tikai kaut kas man tomēr tajā neliekas īsti līdz galam pateikts..

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	butvainebut 2008-05-06 00:46 (saite)
	tomēr nodefinēju.. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

beacon
2008-05-06 00:51 (saite)

Un tomēr, ja cilvēks nav laimīgs, tad viņš ir nelaimīgs.
Man laikam būtu grūti brīžiem būt laimīgai, brīžiem ne. Tas šķiet nervozi, saraustīti, bet varrbūt tā ir labāk. Es laikam izvairos vai vnk neizdzīvoju šads īsus laimes brīžus, jo zinu, ka tas ir tikai mirklis.

P. S. Došos pie miera. Labprāt turpinātu citreiz. Arlabunakti.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

butvainebut
2008-05-06 00:56 (saite)

es sevi par laimīgu nenosauktu, tad jau drīzāk par savu vēlmju un iedomu kalpu. un varbūt tie patiesībā nav laimes brīži, bet vienkārši gandarījums par paveikto, jo laime izklausās pēc ilgtermiņa parādības. es tiešām nezinu, es tikai mācos. bet es nedomāju, ka tas jāzina, vismaz uz doto brīdi man tā šķiet. dažas zināšanas tikai traucē izbaudīt kaut ko, es domāju, ka šī ir viena no tām.

Labu nakti.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

darkans
2008-05-06 01:25 (saite)

es varu runāt tikai no savas pieredzes, un esmu pieredzējis, ka tādas sajūtas kā apmierinātība ar dzīvi, vēlme dzīvot, elpot, strādāt, mācīties, risināt problēmas, būt labam cilvēkam un miers sirdī, tiek ieslēgtas un izslēgtas kā ar gaismas slēdzi. Un tas lika saprast, ka ne jau situācijai dzīvē vai problēmām ir kāda nozīme, lai cilvēks justos laimīgs, bet gan vienkārši ar kādām smadzenēm ir paveicies piedzimt.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

butvainebut
2008-05-06 08:51 (saite)

Tīri no psiholoģiskā viedokļa ir izpētīts, ka šīs te, laimes sajūta, veiksmīgums, pozitīvisms u.tml., nosaka audzināšana un atmosfēra, kādā bērns audzis. Tas arī atbalsta versiju par smadzenēm, bet ne gluži "ja paveiksies ar smadzenēm, tad būsi laimīgs", bet kā tās darbojas. Un pētījums, ja vien interesē, bija sekojošs;

Tika veikts eksperiments, lai saprastu, kas nosaka to vai cilvēks ir, tā saucamais, veiksminieks vai neveiksminieks, kas ļoti cieši ir saistīts ar pozitīvismu un laimes sajūtu, jo pie tā tas eksperiments noveda. Tika atlasīta grupa cilvēku vecumā no 12 līdz 40 gadiem, tie tika sadalīti divās grupās: veiksminieki un neveiksminieki. Eksperiments izpaudās tā, ka šiem cilvēkiem sāka rādīt dažādas bildes, tādas, kurās bija pozitīvs skats un tādas, kurās negatīvs, tai pat laikā vērojot viņu smadzeņu darbību. Rezultāts izrādījās pavisam pretējs abām grupām, "veiksminieku" smadzenes aktīvāk reaģēja uz pozitīvajām bildēm, bet uz negatīvām nereaģēja. Savukārt "neveiksminieku" smadzenes aktīvāk reaģēja tieši uz negatīvajiem skatiem. Un dziļāk papētot atklājās ka, cilvēkiem, kuriem ir bojāts tā saucamais "baudas centrs", brīžos, kad tiem kaut kas jāizvēlas, izvēlas sliktāko. Tika secināts, ka cilvēki ar bojātu baudas centru nespēj saņemt baudu, līdz ar to ir neveiksminieki. Tas vai šis baudas centrs tiek vai netiek bojāts nosaka bērnībā "iekodētais". Ja bērnu vecāki ir apmierināti ar dzīvi cilvēki, kas priecājas, izrāda prieku, ir jautri u.tml.,tad atbilstoši bērnam, par dzīvi veidojas pozitīvs priekšstats, ka dzīve ir skaista, jauka u.tml. Bet nelabvēlīgās ģimenēs, vecāki, paši to nezinot nosaka bērna likteni ar pārlieku lielo neuzticību,v isu laiku raustot bērnu, uztraucoties un neuzticoties, piem. "neej tur - nokritīsi", "neaiztiec to - sāpēs" u.tml. un paši ir visu laiku norūpējušies, dzīves nomocīti un pesimistiski, tas bērnam neapzināti iekodē aptuveni tādu bildi, ka dzīve ir pilna nepatikšanu, tās ir uz katra stūra un labāk neko nedarīt u.tml., kā nu kurā gadījumā, smagāk vai vieglāk. Nu un ja bērna domāšana veidojas uz tādas uztveres pamatiem, tad attiecīgi pieaugušajā dzīvē, šis cilvēks ir noslēdzies, neuzticas apkārtējai pasaulei, izstrādā kaut kādu aizsardzības mehānismu, kas arī padara to neveiksmīgu, jo liedz tam riskēt, mēģināt un nepadoties, katra neizdošanās, nelaime, neveiksme ir apstiprinājums un pierādījums tam, ka viņš "pareizi" uztver visu, ka dzīve tiešām ir tāda. Savukārt veiksmīgie ir atvērti pasaulei, uzticas tai un sev, savai intuīcijai, kas palīdz tiem izdarīt pareizos lēmumus dzīvē, nepadoties, nezaudēt ticību, būt pārgalvīgiem u.tml.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

(Lasīt komentārus) -

Navigate: