Tīri no psiholoģiskā viedokļa ir izpētīts, ka šīs te, laimes sajūta, veiksmīgums, pozitīvisms u.tml., nosaka audzināšana un atmosfēra, kādā bērns audzis. Tas arī atbalsta versiju par smadzenēm, bet ne gluži "ja paveiksies ar smadzenēm, tad būsi laimīgs", bet kā tās darbojas. Un pētījums, ja vien interesē, bija sekojošs;

Tika veikts eksperiments, lai saprastu, kas nosaka to vai cilvēks ir, tā saucamais, veiksminieks vai neveiksminieks, kas ļoti cieši ir saistīts ar pozitīvismu un laimes sajūtu, jo pie tā tas eksperiments noveda. Tika atlasīta grupa cilvēku vecumā no 12 līdz 40 gadiem, tie tika sadalīti divās grupās: veiksminieki un neveiksminieki. Eksperiments izpaudās tā, ka šiem cilvēkiem sāka rādīt dažādas bildes, tādas, kurās bija pozitīvs skats un tādas, kurās negatīvs, tai pat laikā vērojot viņu smadzeņu darbību. Rezultāts izrādījās pavisam pretējs abām grupām, "veiksminieku" smadzenes aktīvāk reaģēja uz pozitīvajām bildēm, bet uz negatīvām nereaģēja. Savukārt "neveiksminieku" smadzenes aktīvāk reaģēja tieši uz negatīvajiem skatiem. Un dziļāk papētot atklājās ka, cilvēkiem, kuriem ir bojāts tā saucamais "baudas centrs", brīžos, kad tiem kaut kas jāizvēlas, izvēlas sliktāko. Tika secināts, ka cilvēki ar bojātu baudas centru nespēj saņemt baudu, līdz ar to ir neveiksminieki. Tas vai šis baudas centrs tiek vai netiek bojāts nosaka bērnībā "iekodētais". Ja bērnu vecāki ir apmierināti ar dzīvi cilvēki, kas priecājas, izrāda prieku, ir jautri u.tml.,tad atbilstoši bērnam, par dzīvi veidojas pozitīvs priekšstats, ka dzīve ir skaista, jauka u.tml. Bet nelabvēlīgās ģimenēs, vecāki, paši to nezinot nosaka bērna likteni ar pārlieku lielo neuzticību,v isu laiku raustot bērnu, uztraucoties un neuzticoties, piem. "neej tur - nokritīsi", "neaiztiec to - sāpēs" u.tml. un paši ir visu laiku norūpējušies, dzīves nomocīti un pesimistiski, tas bērnam neapzināti iekodē aptuveni tādu bildi, ka dzīve ir pilna nepatikšanu, tās ir uz katra stūra un labāk neko nedarīt u.tml., kā nu kurā gadījumā, smagāk vai vieglāk. Nu un ja bērna domāšana veidojas uz tādas uztveres pamatiem, tad attiecīgi pieaugušajā dzīvē, šis cilvēks ir noslēdzies, neuzticas apkārtējai pasaulei, izstrādā kaut kādu aizsardzības mehānismu, kas arī padara to neveiksmīgu, jo liedz tam riskēt, mēģināt un nepadoties, katra neizdošanās, nelaime, neveiksme ir apstiprinājums un pierādījums tam, ka viņš "pareizi" uztver visu, ka dzīve tiešām ir tāda. Savukārt veiksmīgie ir atvērti pasaulei, uzticas tai un sev, savai intuīcijai, kas palīdz tiem izdarīt pareizos lēmumus dzīvē, nepadoties, nezaudēt ticību, būt pārgalvīgiem u.tml.