Kaitina sabiedriskajās vietās tie daudzie pārmetumu pilnie skatieni, kas pielieti pilni ar naidu un nepatiku. Tomēr, tiesības sūdzēties man nepienākas, jo ticu, ka mans pārgrieztais ģīmis un sašķobītās grimases, kad klusībā pie sevis tiesāju citus tikai par to, ka viņi ir un es viņus redzu, ir vēl nepatīkamākas un vēl vairāk nelabumu izraisošas. Un ja labi padomā, tad tas bija parasts no dzīves pārguruša, sadzīves un ikdienas problēmu pārņemta, vientuļa tantuka skatiens. Jaukākais, ko tādu cilvēku labā var darīt – ļaut sevi nopētīt no galvas līdz kājām, ieskatīties acīs un uzsmaidīt košu smaidu. Bet, ja vēl padomā, tad tas ir riebīgākais, ko darīt, jo kārtīgs cilvēks sakaunētos par savu rīcību, vismaz es noteikti, jā.