vakar viena tantiņa koši sarkanā mētelī ļoti cītīgi mani vēroja - es cilāju banānus veikalā. tad šī pienāk klāt un man saka, ka tāādus banānus nav ko ņemt - jāņem smukākus. es pateicu, ka tādi banāni nav garšīgi, ja taisos uzreiz ēst. šī saka, ka tad lai es ņemu nocenotos - smieklīgi, paskatījos, kaut kādi pilnīgi melni, nevis pilnīgi gatavi. gh. es viņai pateicu - nu tādus jau nav jēgas ņemt. tad šī saka, lai es paņemu savus "gatavos" banānus (līdz šim man jau saruna bija pieriebusies) un prasu pārdevējām, lai dod pa nocenoto cenu. labi, labi, es viņai saku. pastaigāju vēl pa veikalu, domājot, ko lai tad ēd, atgriezos pie banāniem, paņēmu, tad meklēju, vai ēst klāt to vai to, vai to.. šī visu laiku man seko, man apnīk, es dusmīgi metu cilpas, lai viņa man nestāvētu blakus. ļoti ilgi domāju - sevišķi grūti arī, ja vēl papildus jādomā par to, ka tā tantiņa tulīt kaut ko vēl pateiks. tad šī neiztur - aiziet pie banāniem, prasa pārdevējām (ļoti skaļi, tā, lai es sadzirdētu..) un tad taisnā ceļā soļo pie manis, kad es jau uzkrītoši dodos prom prom prom, ka viņa sarunāja, banāni būšot pa nocenoto cenu. ak tu velns. pateicos viņai un turpināju savas neizlēmības gaitas. un tad viņa vēl vilcinājās, lai redzētu, vai tiešām es tos sasodītos banānus nopirku...

gruti pateikt, kā labāk - šāda veida "labsirdīgā palīdzība" vai arī dusmīgs, nicinošs skatiens :D