Kad man nav ko darīt, es vizinos sabiedriskajā transportā. Tā piemēra, vakar aizbraucu līdz Vecmīlgrāvim, izkāpu pie baltās baznīcas. Īsa telefona saruna. Pārgāju pāri ielai un braucu atpakaļ uz Centru.
Bet patiesība ir tāda, ka kāds sirsnīgi uzjautrinās par manis bezjēdzīgu izvazāšanu pa autiņiem un izvadāšanu pa visiem Rīgas rajoniem. Un esmu sākusi izjusti ienīst visus sabiedriskos pārvietošanās līdzekļus, ne tāpēc, ka parast tur ir daudzi cilvēki, nav gaisa, smird vai ir kāds, kurš izraisa pretīguma tirpas katrā ķermeņa šūnā, tas viss ir paciešams, bet tāpēc, ka tur vienmēr kāds ir, bet es esmu viena.