09:11 pmKad man nav ko darīt, es vizinos sabiedriskajā transportā. Tā piemēra, vakar aizbraucu līdz Vecmīlgrāvim, izkāpu pie baltās baznīcas. Īsa telefona saruna. Pārgāju pāri ielai un braucu atpakaļ uz Centru.Bet patiesība ir tāda, ka kāds sirsnīgi uzjautrinās par manis bezjēdzīgu izvazāšanu pa autiņiem un izvadāšanu pa visiem Rīgas rajoniem. Un esmu sākusi izjusti ienīst visus sabiedriskos pārvietošanās līdzekļus, ne tāpēc, ka parast tur ir daudzi cilvēki, nav gaisa, smird vai ir kāds, kurš izraisa pretīguma tirpas katrā ķermeņa šūnā, tas viss ir paciešams, bet tāpēc, ka tur vienmēr kāds ir, bet es esmu viena. |
Sudraba skaņa.
February 5th, 2010
11:45 pmStāvot rindā pie kases, knapi novaldīju asaras, kad manī iedegās portrets, kādu vēlos uzgleznot. Sapratu, ka pārnākot mājās tur nebūs ne krāsu, ne otu, ne modeļa, bet portrets jau ir dzīvs, tas ir iededzināts smadzenēs, izstrādāts līdz pēdējai detaļai. Pārdzīvots ir katrs otas vilciens, sajusts plānais lazējums, krāsas nevienmērīgais klājums, atrasts tonis acīs dzīvojošajiem sauleszaķiem un virslūpas, acu plakstiņa krītošajām ēnām. Ir saskaitīti sudraba pavedienu matu vizošajā gaismā...Tas viss ir meli, nekas no tā nav īsts. |
Powered by Sviesta Ciba