diena viena
Izbraucot no V., spoža saule lējās pār ziemājiem: šķita, ja ne zinātu, ka ir 11. novembris, to varētu saukt par agru pavasari: spilgti zilas debesis pret zaļajiem laukiem, sauss un blīvs grantsceļš, aiz līkumiem mākoņi atspīd dīķos un ezerā.

Kuldīgā atkal jau sajaucu Pilsētas laukumu ar Rātslaukumu, devos uz Stenderu pa Liepājsielu un klausījos garāmgājēju apaļo kurzemniek' dialektu. Pilsēta svētku rotā un pilsētnieki devās svētdienas promenādēs. Divas kukažiņas lēni tipinot pārrunāja nedienas ar mazmeitām un vedeklām, ka viņas ir "varen dusmīg's un barg's, kaut "es taču tomēr uzskat' ka man bij' taisnīb', tu paklausies, ko'." Pavisam nejauši saskrējos krogus durvīs ar P., kurš smiedamies devās atpakaļ bārā, pabeigt savu priekšpusdienas svētdienas alu un stāstīt jautrus atgadījums no reģiona dzīves un tā.
Tajā jaunā asfalta posmā, kurā citkārt varēja tik labi ieskrieties, iepriekšējais saulainums nošņāpts kā ar nazi: visi klajumi balti un plānā sniega kārtā segti, šosejas asfalts kā melna taka un ceļmalās redzams, ka pirms tam daži itin naski ņēmuši grāvjus pētīt. Borta daturis ziņo, ka jūtama slīdamība, grādu rādītājs, dzindzinādams nokrīt līdz -1*C, bet ceļš tomēr ir sauss un ar ziemasriepām- stabils: droši bliežu visiem garām. Pirms Rendas jau ir īstas ziemas paskartes: viss pelēkbalts, kuras tikpat kā ar nazi grieztas, beidzas pārbraucot Abavu. Tālāk sniegapūkas ir tikai vietumis un jo tuvāk Rīgai, jo vairāk šķita, ka viena no daļām bija nosapņota. Šodien domāju, ka tā ļoti saulainā. Bet bija, tici gan.

Vēlāk masu pasākumu blaknes un svecīšu siena ar v.& turbojaunskungiem un pusnaktī, "romantiskas vakariņas" no Madīša: atcerējos, ka garāmejot paņēmām "ņemsevlīdzi" maltītes pasaulesdrošākajā tualešrestorānā. Tā kā izsalkums ņēma virsroku pār veselīga uztura ieteikumiem, tad ielēju sev mazliet sicīliešu vīna un uz balta porcelāna šķīvja servēju sierburgeri. Izskatījās fotogēniski. Garšoja sūdīgi. (vīns, vienīgi, palabs tiem itaļiem izdevies.)