and the last one
Atcerējos vagas, tādas nebeidzami garās vagas: sauss, sažuvis māls, saule tieši pakausī un silta ābolu sula ar ķimenēm, kuru dzerot no trīslitru burkas, nolej savu kaplētāja krekliņu; no tā saldi šķērmā lipīguma pie krekla zemes pielīp jo labāk, tuvākais strauts vai grāvis, kurā ir ūdens ir vēl tālāk par vagas galu. Un nevar saprast, vai slikta dūša ir no saules, no sulas vai no bezspēka, raujot vārpatas.
Vienīgā motivācija bija galvā ieņemtais spīts, ka tad, ja es to izdarīšu, man būs maģītis, kasešnieks un būs arī brīvpusdienas (nezkamdēļ tobrīd bija piemirsies, ka tās pusdienas tiek izšņergātas) kā arī, varbūt izdaudzinātā "labi padarītā darba sajūta" un testēta spēja savākt savus nepopulāros lēmumus (vagas bija arī mājās, bet kaplēt vajadzēja publiskās.homo_socialis.)

Man liekas, ka tagad tie lauki ir asfaltēti un tur slejas minerālmēslu angāri vai logu ražotne;
moku vieta ir iznīdēta saknē un vienīgās vārpatas, kuras aizķērušās ir tās, kuras galvā vai rīcības patternos; bija savulaik tāds joks, par grāmatu, kura uzklupa no visurienes: kādā k.raga namiņa talkā mani vajāja lūle vilma "piedod sev.dodies tālāk".

tikmēr ilgi tas bija šarmants joks, kamēr pēdējie smējās visgardāk.