vēl par kultūrām mazliet
Gliemežu kolonijai, kura netraucēti mīt komposta laukumā arī pienāca savs simtgades hailaits: kopš mēs tur (vasarsmājā, ne kompostā) mitināmies, viņiem ir visīstākās orģijas.

Ja sākumā mūsu mazie, glumie un mazliet nespodrie draugi nesteidzīgi žļēbāja kasnutāsparzaļāmpuķītēm un viņu dzīvē, jā paties, nebija nekā jauna, viss pazīstams, ne kabača dēstu, ne ķibīša stādu, viss pašiem jādara, viss rēns un paredzams, vienīgi tās žagatas, maitas,....tad te pēkšņi, pēkšņi- jūlijs, bitīt matos - baudu vulkāns, kārpiņu eksplozija (nepārdodiet šito saviem pārtikas klientiem, labi?)- zemenes tādas un šitādas, ķiršu atliekas, puķpāpostu serdītes, gurķumizas, mon amour, kafijas biezumi, tēju atliekas, siera miziņas, nu viss tāds gardumiņš, zaļumiņš , trešajā dienā jau mājaiņu armijai namiņi sāka mirdzēt un starot, tie gandrīz pretīm lidoja manam nācienam ar laimīgo "kompostbļodu", bet, līdzīgi kā lielajos Dziesmusvētkos tur, Rīgā, arī te sanāca Drāma.

Jo es aiznesu uz komposto veģetārā indiešu rīsēdiena atliekas. Rīsus! Gliemežiem! Viņi novērsās teju jaušamā netīksmē, fuipē, kumīns, rīsi, bweee, kur tad tās zemenes, ko?
Un tomātserdītes, beigušās, ja? Rīsi! Tas nav gliemeža cienīgi, viņi atstājot spožas sliedes pēc sevis, ar aizvainotām mugurām devās prom no svaigā kompoststūra uz veco, pie kasnutāmparpuķītēm.
"Ka nav, ta nav", "kas, mums vēl nozīmītes pašiem būs jāpērk?", "mums ir tiesības uz jūsu zemenēm" un tādā garā, jautu nopūtas un heštagus vietējā tvīterī.

Kā jau māmuļa mācīja, "sagribēs ēst, atgriezīsies", šorīt skatos, ka līdekļi ir Pieņēmuši Situāciju, Norijuši (rīsu) Rūgtumu un atkal jau gatavi strādāt un kompostēt. Tad nu pārsteigumam atstāju tiem brāķētos Dobeles ķiršus (starp citu, pasaulē labākie Latvijas ķirši, piegādā A. Upīša vārdā nosauktais Dobeles augļkopības institūts), prognozēju, ka līdz vakaram ķirši būs vai nu savelti vienkop, tādā kā nocietinājumā vai apēsti.


Tā ka šitie te jūsu rīsi, tie ne dziesmusvētkos, ne gliemežiem. Ēdiet paši, laktoglutēnvegāni! Un vispār, alus tik dārgs, trīspiejēznt, kur paliek KŪLTŪRA?!