barbala ([info]barbala) rakstīja,
@ 2016-05-20 14:34:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
[arī] Laulības dzīves ainas un dainas
"Oooooi, šī monotonā, bezintonāciju aktrišruna un veselas trīs stundas!" nodomāju izrādei sākoties.

Taču nē. Nē. Tas tikai vienā ainā un iederējās pie sākuma gluži labi. Izrāde uzņēma raksturu un raķetes gaitu pie lieliskā bērna uznāciena ar šķībo Sinnerman un tālākais jau notika kā iemīļoto teātru iestudējumos – aizgāju līdzi kā ziediņš atvarā šādi iegrieztajā stāstā un skatījos visu kā kino, tātad, laba izrāde.

Kā prasmīgs urķis, tā precīzi un atgādinoši koda kaulā, jo vietumis Bergamana dialogi ņemti no virtuvēm, kurās ir sēdēts un kliegts vai klusēts mīlestībā, naidā un derdzībā, kopēta koncentrēti no visām tām personisko sistēmu konstelācijām, kādās, neliegsimies nu*, ir sabūts dzīvēs, ne vien literatūrās katram, kam ir gadījies satikties, atredzēties, šķirties un gribēt aiziet, varēt aiziet, nevarēt aiziet, varēt neaiziet, bet kad paliek vienalga un beidzot jūti tieši ilgi gaidīto neko, tad arī tomēr aiziet. Gļēvo un šaudīgo džeku, par daudz domājošo/runājošo/plānojošo sieviešu spožums un posts,

Staņislavskis ticētu, jo neviens te šoreiz nemeloja, neviens; Martinosones aina, ja vien viņa to izspēlētu mazliet mazāk martinsoniski, varētu būt viens no izrādes pīķiem un sausā atlikuma homīlijām, bet tā kā tur vairāk tāda vaimanājoša roku lauzīšana tomēr sanāca, ne veselīgi, kaut skaudri uzdots Ze Jautājums – tad nu neko, spridzekļa vietā tāds pieklājīgs būkšķis, taču "Kad nekas nav palicis tevī" dungošana izrāva vēl un vēlreiz to, kas nav palicis un pārsvieda pāri sešām rindām, turpat blakus uz tā paša matrača, līdz kaut kā atgriezās pulss un jāverās bija dzēlīgajā ainā, kurā citēšu netālu sēdošo un sašutušo kundzi, "ir pa visu lielo Dailes skatuvi man pretī plika Žagara pakaļa." (Viss smuki, kundzei, žēl, bet piemirsies).

Ļoti smalka un detaļvērīga Vaivara režija, ātrumā man liekas, ka neatceros citu viņa izrādi, kas man būtu tā patikusi, laiks visiem nāk par labu laikam;
Suhanova scenogrāfija un raksturus stiprinoši tērpi by mūsu mīļā Galka;
Skrastiņa – Ķuzule, kuru es tā kā ne visai (jo to Daili tā ne visai) ārkārtīgi labi spēlēja un izrādās, teicami modulē balsis, pasaka par Lapsu bija absolūts gāzējs. Vispār, ideja, ka dziedošaktieruDailes izrādē piepeši visi dzied teicami šķībi ir vienādiņ veselīga.

Īsāk sakot, patiešām laba izrāde ar ļoti profilaktisku un dziedniecisku efektu ikvienam pirms vai pēc vai starp sākumiem un beigām.
Bergmans, zināms, zināja drēbi, bet te nu ansamblim ir godam izdevies to arī izstāstīt tā, nu tā, ka jāiet vēl, terapeitiskos nolūkos.

Gudri darītu Tieslietu Gultāslīšanas NacMinistrija, ja visiem, kas grasās laulāties, uzbāztos nevis ar saviem stārķīšu- kāpostiņu bukletiem un kursiņiem, bet uzdāvinātu biļetes uz šo un labu šamapanieti sirsnīgam kniebienam pēc tam. Fdova Kļiko būtu pārāk tieši un ciniski, bet tos puķainos Perrier-Jouët saimnieciski izdevīgi iepērkot, būtu īsts valsts atbalsts jaunajām ģimenēm.




*ceru, bet ticība ir kusla, ka vismaz šajā ierakstā haigraundu, haihorsu, ekolohisko pēdu, alkatīgu patēriņa veicināšanu, velokultūras zaimošanu, kauguru nesaprašanu un dzīvi burbulī nepiešūt.


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]heda
2016-05-21 12:27 (saite)
Gudrinieki šādām labām lietām vienmēr piesien filmu intonāciju atkārtošanu. Pat Morfova "Dzeguzes ligzdai" piesēja.
(un alkatīgu teātra patēriņa veicināšanu tev arī, protams (atkal!), var piešūt :D)

(Atbildēt uz šo)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?