reiz tu iziesi caur durvīm (c) grupa Dakota


Esmu zaudējusi krietnu daļu savietojamībasspēju- nejaudāju  imitēt/saķert līksmi, piedaloties Zaļummballē un  baudīt, piemēram,  grupas Dakota  vienreizējo priekšnesumu kvēlajiem skatītājiem . /Ieskats daiļradē http://www.dakota.lv/Dziesmas.htm , iesaku izlasīt   liriku dziesmām Piektdienas vakars un Naktstauriņu karnevāls /.

Viens no iemesliem, pieļauju, bija tāds, ka ilgu laiku atturējos no grimšanas zaļā pūķa  realitāti mīkstinošajās skavās un skaidra galva ir pilnīgi nepiemērots  formāts zaļumballei Saulkrastos.  Steigšus, cik spēju, pie tā piestrādāju, bet sevišķi nepalīdzēja un uzvarēja vēlme turēties atstatus  no pūļa līksmības.  To var saukt par augstprātību, stulbumu vai arī  snobismu- viss viens, taču pat ļoti saņemoties saprotu, ka man nav kopīga frekvence ar notiekošo un nemaz arī nevēlos izmēģināt saprast, kur ir  sāls, jo- "there is no us".  Esmu sajaukusi pilsētas, ielas un adreses un tur nav ko daudz domāt.  Izdzirdot 13 gauži līdzīgus skaņu apkopojumus jeb  tā saucamās melodijas, kurām ir kompozicionāli  vienojoša  līnija "hei, čom mans, krodziniek-viskijs- sieviete-ceļš-klaidonis-rīta rasa auksta-hei krodziniek-viskijs-sieviete" un tad sākas viss no gala 13 reizes-  tāds  apaļš un bezcerīgs, taču cītīgi atkārtots karuselis: tad aizvien vairāk gribas kaukt.

Pēc satura, evakuācijas, citurienes vai nekurienes. Pēc klusuma, vienatnes, dajebcikatnes, taču ne šādi pavadīta laika.


Smaidu raisīja kāds vēja stipri pūsts,  viegli nestabils, bet joprojām elegants kavalieris,  kurš mani uzrunāja rindā pie sieviešu tualetes (vispār, saulčos zin vietas, kur iepazīties: rindā uz tualeti šie mēģinājumi bija īpaši izteikti)  tērpies kā mežonīgais prēriju kovbojs:  ādas bikses, rūtains krekls, ādas hūte  un gauži gadījies zem brendija Merkurs zvaigznāja uzkavēties, jā, lūk, un viņš mani lūdza uz deju. Kad laipni atļāvos nepiekrist,  tad  saņēmu norādi, ka "lepna gan esi!"  
Taisnība, iespējams, bet  ko padarīt? Turklāt tualetes rindā stāvēju ar mērķi nevis iepazīties, bet daudz pragmatiskāku: man gribējās pačurāt, es atvainojos par šo piezemētību.
Nekādas romantikas, va ne.

Pēc šī zaļumbaļļu eksperimenta vakars iegriezās jau krietni patīkamākā gultnē- naksnīga, mēness apspīdēta pelde klusā un siltā jūrā, mēģinājums (veiksmīgs) tumsā atrast pareizo taku, kas ved uz namu,  tad šampanietis, pavadīts ar torti Cielaviņa ap 2 naktī un drīzi arī varējām doties pie miera jaunbūvē.
Līdz ar rīta aukstumu, izrādījās, ka izlozes kārtībā man ir trāpījies caurs piepūšamais matracis un biedri nosprieda, ka tas būtu labs pamats ārkārtīgi skumīgai dziesmai, apmēram tādai:

Caur mežu gāju es, tad torti ēdu es
un rīta gaismā sajutu, ka matracis tukšs,
bet virs galvas, ek virs galvas, 
neuzliktais jumts  dedz zvaigznes
mūsu cerību istabās.
Ir agrs rīts un salstu es
šai bezcerīgā, aukstā dārzā.


vai kaut kā.
kurš gan var atcerēties,  kādu  tieši kantrīdziesmu sacer nosalis cilvēks uz caura matrača. un labi ka neatcerās.


Tādi, lūk, mani brīvdienu pīrādziņi.  Pārējais bija pieklājīgi. Par autovadītājiem posmā Lilaste-Baltezers un  papildjoslas izmantošanas īpatnībām, iespējām un izaicinājumiem: to citreiz.