gaisa svaiguma peldes
"As ešmu Veeeeeeeejas!" priecīgi klaigāja puisītis vārdā Vējš un ziniet, viņš tiešām ir gatavais vējš, viesulis, orkāns. Scenārijā paredzētās sekundes, kur garcirtainajam zēnam mierīgi jāguļ uz peldlīdzekļa, nācās filmēt trīs stundas un viņš pārstāja mukt mežā, mest kociņus suņiem vai ķert bumbu patiecotes simts saldējumu apsolījumam un klapes, kā arī kameru zvērestam pārpeldēt ezeru, ja tas izdoosies tuvākajajā diennaktī.

Izdevās, Vējš pierima, par solījuma izpildi uzzināsim no blakuszemes. Vēl jāpiemetina, ka rūdītā leitoskeptiķe esē atradu Lietuvā ainaviņas, kuras man pat patikās, tur tāds aizTraķu ezeru rajonelis, itin glīši, gandrīz kā Latgalē.
Arī tam alnim, kurš sauļojās ar karalisku sejas izteiksmi šosejas malā itin kā pozējot kādam katalogam vai selfijam, arī tam alnim cepelīns no manis, jo tikai pēc brītiņa, kad atjaunojās sirdsdarbība aptvēru, cik mežonīgi man ir paveicies šoseju pucēšanā, ka šis četrkājainais centners ir atturējies šķērsot ceļu gan torīt, gan visas tās tūkstoš reizes iepriekš, toties naktī braucot atpakaļ ieslēdzu savus zvērradarus un iekļāvos atļautā ātruma rāmējumos. Jo tas alnis bija milzīgs, zirga lielumā. Paldies alnim.


Bet vakar, vakar es neplānoti debitēju solo kajakā iekš Amatas, par ko esmu ļoti lepna un trīskārši priecīga. Īstiem džedajiem 105 cm ūdens līmenis protams, ir gatavais nieks un dibenskrāpis, bet man tas ģeldēja un dziedēja visa veida vātis no pērnajiem gadiem par skarbākām peldēm. Izrādās, es tomēr varu plūstoši palasīt upi, trāpīt straumē, izmantot atstraumes, pat saprotu un atpazīstu arī savas kļūdas un varu no tām izvākties jo tie ir piedodoši apstākļi, “upe ir glāsmaina un airis man klausa un spēka ir daudz”. Tiesa gan, Zvārtinieks ieguva mitoloģiskas aprises: tā priekšvēstneši - kupica, gāzes vādes un pļava ar jumtu man rēgojās reizes piecas, kādā brīdī es sāku apšaubīt Zvārtas ieža eksistenci – iespējams, tas ir ceased to exist/is no more un atlicis vien mūsu prātos, domforma tā sacīt un sen jau esmu kaut kur aiz prezidentālajām Kājiņām.

Taču nē, Zvārtas iezis ar visiem akmiņiem vietā, arī Lustūzis rotaļīgi maigs, kurā pussekundi par vēlu sāku atspiesties no klints, bet tā kā upe vakar piedeva visu, piedeva arī to. Nu un tad jau finales un finita un pilsēta un dievs, daba, darbs un pirmdienas rīts un darbsdievsdaba.