šķiedras visvisādas -II
Un kaut kad trešdien spiežot sviesta rozītes uz tortes "Dienišķā" es sapratu, ka Vajag.
Vajag, gribas un viss.
Vajag noairēt maratonu rudenīgo.
Vajag iztīrīt galvu, gribas no sevis izvilkt visu spēku, nespēku un galējās robežas, gribēt padoties un nepadoties un viss.
Vajag "izstiept iekšiņas uz āriņu."

Laivu biedrene acumirklī piekrita, laivu nolēmu "paņemt labāku" (muļķe, tā vēlāk par šo sev teikšu) un sestdien no paša rīta, baltai salnai klājot pļavu, kāpām Misā, lai airētu uz Iecavu un tad Lielupi. Visa tā rudens rītu daile, zelta lapas, spoža saule, kraukšķīgs maigums un ne vēsts no piektdienas ellības,
sala pirksti pie aira un upe smaržoja vairs ne tā, pavasari vasarīgi draiski aicinošā - mums bija joks par to, ka es aizmugurē no garlaicības aizmigšu un būs pelde. Rudens, rudens, rū. Sešdesmit astoņi kilometru, trīs upes.

Pirmie divdesmit saskrēja viegli pavisam, I. papīpēja, pēcāk izlīdzinājām attālumu no ernuernas & co, bet ieplūstot Lielupē un aizejot pretstraumē savajadzējās garāku pauzi, pēc kuras atsatums bija jau neredzams. "Viņi atrāvās". Mūsu tupele uz priekšu virzījās aizvien slinkāk, īsai laivai ir īsa "ūdens līnija" un tā kā tāds klucis palecas vien uz īrienu, pati no sevis neko nepienes . Taču padoties kā tam džekam Jelgavā likās galīgi garām, tāpēc īrām solītos divdesmit cik nu tur uz augšu, pret straumi "uz Bausku", tad sākās platupju bezstraumes mīta kliedēšana un ziniet bramaņi, straume tur ir, ir;
pavējš, kas uztaisa cienījamu vilni un tad arī nāca pirmais vājums - es te diezgan samērīgi (lasi, atbilstoši pilsētas ikdienai) ēdu un nebiju uzkrājusi "ēdamdienas" pirms starta, aiz kam patīkami tukšās caurules radīja ģībienam, eiforijai un bezspēkam fiziskam raksturīgo buķeti, kur spēkamaizes lāgā nelīdz uzreiz, bet buljons palicis mašīnā. Dūcošs kuņģis, tukši asinsvadi un jauki pulsē deniņos viegli rozā migliņa- navāāā ogļidrātu depozīta, navāāā. Iegrabinot līdzpaņemto kaut ko, arī tam tiku pāri,
vienojāmies izstāties tad, kad satiksim čempionus, taču tie, priecīgi vēlot spēku un možumu, nāca pretī tikai tad, kad pret straumi bija palikuši nieka deviņi km.


Tikmēr vēroju, cik upmalas apbūve ir stalta un lepna, cita par citu kuplākas ēkas un vērienīgas saimniecības no niedrēm izslejas; iekopti dārzi un lauki un ēkas, tad vējš, kas ieskrienas un noliec niedres un kamēr vien bija saule - tie cakainie mākoņi no putukrējuma tortēm pār dzeltenajiem līdzenumiem.
"Žžžžžžžik," zīmumlim gar lineālu noskrapstot teica Dievs un todien uzzīmēja Zemgali, tādi tie Straumēni visriņķī. To lineālplakanumu var izmantot tālredzīgiem nolūkiem, lai saskatītu ilgi gaidīto Trešo Tiltu, piemēram, taču upe meta tuklus līkumus un tālredzība vien niedru līmenī.
Tilta nebija. Nekur. Tilts nenāca.
Nāca besis, bezspēks, gribupīpēt, vajagčurāt, gribuēst, gribugulēt;
gribu oglekļa laivu vai vismaz stikleni, kāpēc es nebraucu ar erzetu, kāpēc, kāpēc es tagad nesnaužu azotē, kur bēdu nepazītu?
I., kāpēc mēs nesēžam šobrīd iekš SPĀ?
- L., atgādini man, kāpēc mēs šito darījām? Ā, nu pareizi. Atslodzei! Labi.

Un tad satiekot tos, kas greba "uzvarošo atceļu uz Jelgavu, nieka 20 apmēram" arī mēs viss-spēk-beidzot beidzot bijām zem TĀ TILTA,
un tad rietumpusē izspiedās veselas divas varavīksnes,
pār tiltu brauca kāzinieki un klaigāja laimes un atrakcijas ruporā, bet mēs no blašķes ielakām viskiju, jo ne vien precētajiem, arī mums zaudēt vairs nebija ko, tur laiva ieguva Bulciņas nosaukumu un mūsu ceļš bija līdz riebumam zināms. Atlika tikai grebt.
Tagad pa straumi atpakaļ, drīz paliks tumšs un mūs gaidīs izkāpšana Pasta salā, bet lai tur nokļūtu – tas viss tepat zem laivas dibena smeļams. No fakta, ka tagad kā normāli cilvēki ejam pa straumi, mums vieglāk nekļuva. Cerētās pestīšanas vietā dabūjām purgu tieši sejā, vēja bliezienu tieši vistaisnākajā un garajā posmā un kopā ar lietu un ja līdz tam airējot jutu vien vēderpresi un kājas, nevis plecus vai rokas vai muguru, tad beidzot izrādījās, ka darbs notiek arī ar muguru, protams un tā sāk gurt un īdēt mazliet un kopā ar purgu nāca viegls riebumnīgrums pret upi šo, vēju šo un laivu šo vēlreiz.

Taču īsi pirms norietēja saule, bija kreisajā krastā tāda māja ar fermu pašā upmalā un tieši tas laiks, kad vēlīnas govis no ganībām pārnāk. Barvedis viņām tāds melns bullēns un sekotāji/sekotājas raibas; brūniraibas, baltas pavisam vai pelēcīgi dūkanas - dizainiski tik skaistas uz miglainas birzītes fona, noliektām galvām un nesteidzīgi, ieņemot skaistas pozas devās vien pajumtē rudens govis. Dažiem no kokiem lapas jau norautas pavisam un ažūra izskatās tā krasta dzīve - viss kā uz delnas, rekute šitās govis, bet turtālāk - tās jau kaimiņam, jo zemgale zemgale, te nenoslēpsies. Jelgava gan slēpās, jo vecais triks ar gaišāku pamali pilsētai, tas pie tumsas nestrādāja un [daudz izlaista teksta par saņemšanos vēldrusku] kad kādus desmit kilometrus pirms izbeidzās endomondo ziņotājs, mēs palikām divas, tumsā, laivā un bez īpaši daudz citiem variantiem, kā kapāt, maukt un bliezt ar airiem ūdeni, jo nav jau nekādas izvēles vai ne. Pareizāk sakot, izvēle jau paveikta.


Distances laiks šoreiz 11:59,
tas ir stipri lēnāk, kā spējām, bet norakstīsim šo uz laivu, galvenokārt.

Toties tas brīdis pēc, kas šūpo vēl šobaltdien,ir endorfīniem pildītas visas šķiedras un eiforija – man joprojām negribas ēst tāpēc vien, ka ir labi tāpat, ar to milzu tukšumu izsmelto. Es zinu, kur vēl ir līdzīgas sajūtas pieejamas, bet arī maratoni skaitās ļoti, jā.
Varēšu tās sviestkrēmrozītes spiest un lasīt eksāmendarbus, rāma kā Lielupe ar tiem caurspīdīgajiem koku zariem upmalā.