dienās, kad piedienas
Kā stāsta leģenda, daži cibiņi un buņģiturklāt reiz viesojās kaimiņzemes galvaspilsētā un kā jau tur pieņemts tie smarķšķēdami cepelīnus ēda un suktini dzēra , desmit dažādi sieri – pūkaini maigi un zilizaļām dzīsliņām, dzidrs galerts ar burkāna rozīti un viltotais zaķis ar olas actiņām, pat ķīselis ar penkokiem, lai' bij tiem galdā celts varbūt; naskas saimenieces un cieši glīšas apteksnes tos aptekalēja un neļāva trūkumam mājā un māgā varbūt jausties no rudenīgās līdzenumu kungaišu pilsētas. Brangi tie cibiņi un buņģiturklāt strādāja gunskura gaismās pie namatēva viskija butelēm pēc tam, kad uzveica alus, vīna un konjaka mucas varbūt, nebeidzami gremdējoties sarunās un teorētiskos strīdos vai figurālos vingrinājumos tikai un vienīgi par un ap Būtisko.
Tuvojoties rītausmai viens no viesiem aizkūpināja smēķi un runāja uz otru:

"Klau, es dažkārt dzeru alkoholu, patstāvīgi lietoju antidepresantus un arī reizumis smēķēju zāli. Taču ne vella man nepaliek vieglāk nemaz, viss šķiet tukši, smagi un grūti vismaz. Ko dari tu, kad tevi sagrābj šīs eksistenciālās un pārpasaulīgās skumjas? Kad neredzi jēgas nevienam un nekam vispār un vispārībā, še un mūžībā?"

- Es? Es? Es? Viņš jautājoši uzpacēla uzaci.

[izteiksmīga pauze].

[pauze]


[pauze]



Tu zini,
es
vienkārši
nopērku
saldējumu.



To tad arī visiem un katram pēc nopelniem un vienmēr. Saldējumu.