nu jā, jā, cibai šodien lielaaa dienaa
Dienaslaikā es veslelīgi (!) papusdienoju ar lietotāju _re_, pievakarē tieši par stundu nokavēju lietotājas kalevalas tulkotās grāmatas atvēršanas svētku oficiālo daļu, toties nenokavēju vīna un veselīgo uzkodu sekciju;
sarunas sarunas;
tad, iestāstot lietotājam džimam, ka mēs nu visi tagadiņ dodamies kopt tikumu un fitnesu (atšķirībā no palicējiem– izvirtējiem, ja!) arī vēl apņēmīgi šķērsojām akmins tiltu.

bet tur, pie rtu durvīm, rasbainieks teica vārdu "karafīte? kā būtu ar karafīti vīna?" un zvēru pie lapsādas paklājiņa, ka nebiju tā, kas pirmā teica "JĀ!". tas JĀ! pirmteicējs bija dižais un cēlais un viedais lemurs/inke un viņas gudrais bērnel's - vagariņš.
kautskis tobrīd vēl nebija skaidri iepozicionējies vektoros, kārtoja diezkādas nu rebes ar android tālruņa palīdzību, taču arī viņš neturējās opozīcijā šim priekšlikumam un tā nu mēs likumsakarīgi vienojāmies par cibas oficiālo restorānu N. Un vienu karafīti. Vienu karafīti vīna.

Bet ir tā, ka vīnu karafītēs nemaz tur nedod (to dod pudelēs);
veldzei vēl atnes ūdeni ar jāņogām (un nevis svītrainām dzērvenēm, mēs tomēr šo un to no botānikas pa visiem saprotam) un uzreiz jau otru ūdeni,
arī ēdienus kā pēc līdakas pavēles pienes gardus un vieglus un atkal jau taisni uzstāj uz nākamo vīnu;


Nu un tālāko jau gandrīz varētu lasīt kriminālkronikās, kur lieotāja lemurs ar zaļu lina servjeti žņaudz lietotāju kautski tīri pa neciešamās (ne)pareizizrunas līniju; notiek bargi skandāli par mūžseno novadu jautājumu; lido kiegeļi, kirbji un lakatīnes; rasbainieks daudzkārt un bez mulsuma piemin vārdu "maukas" tulkošanas tērauda rūdīšanas sakarībā un tā.

vienvārdsakot, neko es neizgludināju arī šovakar, ir absolūta bezatbildība pret mājturību un fitnesu.
un ciba ir palikusi ļoti liela un ietekmīga, tā ietekmē manu mājas soli vienā baltā gabalā.