barbala ([info]barbala) rakstīja,
@ 2013-05-06 12:19:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
wilderness systems
Visas tās ojāvāciešdzejas, tautasdaiņas un vietējāsteiksmas par Gauju nu atstātas nopakaļus, jo atpūta ar darba nosaukumu "Gauja XXL – maratonstafete" ir izpildīta. Pateicoties garajai ziemai, Gaujā bija augsts ūdens, kas ļāva komandām izlabot trases rekordus un bezkonkurences līderiem ar [info]antuanete samalt visus bezkompromisu lupatās: lūk, tas ir viens ārprātīgs ātrums, kuru attīstīja Rumaki, titāna zvēri gatavie.

Kas attiecas uz mūsu līksmo kolektīvu,
kurā sportiskie mērķi ir līdzsvarā ar mākslinieciskajiem un ciešam saspringumam allaž tiek likts pretī daiļš atslābums, tad žanrā "nevienam nekas nav jāpierāda", "this must be fun" ik pa brīdim notika tonālas korekcijas, jo arī mūsos mīt spēks un varēšana, kurā gan lielāko robu izcirta kļūdainā laivas izvēle sākuma posmiem un dažas tehniskas/nesavākšanās dvesmas uz beigām, tomēr posmu vidējie rādījumi kaunu nedara.
Mans starts bija puspiecos no rīta Gaujienā: zvaigznes, mēness, putni vīteroja, bebri plunkšķēja, upe meta cipas – veries, tāda skaista migliņa līkumos, absolūtā daile, vien endomondo ik pa brīdim no vestes kabatas saka "faaaaaaaiv kiloooumeters, average speed: niiiiiine point eiiiight" un mēs kāpinām, kāpinām, visos iespējamos kvadrātos, līdz izdodas pietuvoties desmitam, bet tad protestējot pret rīta rosmi, sevi piesaka daži pleci vai paužu vajadzība un tad atkal ātrums izlīdzinās, lai kāpinātos atkal. Iespēju robežās. Izkopu īrienus un beidzot sapratu pāris nianses, kuras ļāva gudri likt lietā muskuļus un nepadarīja rokas par izmetamiem hlamiem.

Gaujas/Koivas pierobežas posms ir slavens ar mānīgām attecēm, kuras var sajaukt ar upi un aizbraukt neceļos un tajā nav faktiski nekādu orientieru, izņemot Annu tiltu, kurš iezvana vēl desmitnieku, izrāvienu, kniukt. Maratonstafetes burvība ir tajā, ka milzu zilonis ir sagriezts gabaliņos: Gaujas 420 km sadalīti astoņos, apmēram 50 km posmos, katram veicot divus. Tas ļoti palīdz galvai, jo tikko kā izpildīti pirmie desmit kilometri, tā rēķins notiek atikušajās ceturtddaļās un nevar nolūzt pie domas "vēl trīssimt četrdesmit", piemēram, jo tāpat pēdējie paliek aizvien garāki un 'škiet, ka endomondo ir salūzis, neziņojot par kārtējo uzveikto kripatu.

Pirmo gabalu finišējām ap desmitiem, palaidām tālāk nākamos biedrus un novērtējot gādīgu roku sildītos buljonus un rissoto (lēšu, ka mums bija gastronomiski izvirtīgākais krasta komforta komplekts), metos gulšņāt saulē. Tas, cik paredzami, ir sevi attaisnojis: tagad esmu cilvēks - iedgums, pietika gribasspēka vismaz aptuveni apziesties un ieritināt sevi ēnā, lai nepārvērsos par cilvēku - apdegumu.

Posmā no Valmieras devāmies tīkami atpūtušās un makten sportiskas, kas tajos bezstraumes dīķos nozīmēja turēt 10.8 kmh vidējo ātrumu, neskatoties uz pretvēju. Saskaitīju: vienā kilometrā sanāk aptuveni 350-400 īrieni, skaitīju arī izelpas, bet tur nojuma cipari, skaitīju līkumus un grebu, grebu uz priekšu. Cēsis/Raiskuma tilts šķiet ir speciāli izvietots tā, lai visus pakaitinātu ar savu nerādīšanos, tomēr ilgi mēs šim slēpties neļāvām un iesviedām upē visas spēka atliekas, nodevām airus nāmakajiem un lēni savienojāmies ar sauszemi, iekūstot sausās drānās, tātad – laimībā. Ir tāda viena epohāla noguruma fāze, kurā vari gulēt stāvus pie draņķīgas mūzikas, lūk, tā bija sasniegta: sākotnēji man šķita, ka jādodas diplomātiskās sarunās ar vietējo diasporu par tumbām, to decibeliem un Hektora patēriņu upmalā, bet tad iedomājoties eventuālās priekšzobu atjaunošanas izmaksas un cik asprātīgi to aprakstīs Andris Vanadziņš Cēsu kriminālhronikā, pielietoju savaldības un samierinieciskuma mākslu, ij pamanījos izslēgties tāpat, pašā svešas ballītes vidū. Kad pamodos, saulainā nākotne jau bija devusies prom un mums nācās fiksi pamest miegaino upmalu, jo kavējām nākamo airētāju maiņu. Caur Siguldas pakrūmju ķemmēšanu veiklie brašuļi, ātrās straumes pavēlnieki atradās, ieskapējām pēdējiem laimīgo finiša gabalu un paši devāmies Waze sarūpētā pārsteigumu orientierismā "kā vistaisnāk neaizbraukt uz Saulkrastiem." Izrādās, sākotnējos iestatījumos atļāvu navigācijai izmantot zemes ceļus, kaut tikai distance būtu īsāka un dabā tas nozīmēja kratīšanos cauri mežiem un viensētu pagalmiem tur, kur blakus ar līkumu iet lepnie autobāņi. Mēs neesam vieglo ceļu gājēji, tā bija iestatīts. Piekāvu Waze, ar sekojošo autosvītu atgriezos uz šosejas un atģidos Carnikavā ar finiša zupas bļodu rokās, svīda gaisma un svaidījām zobgalības ar cilvēku, kura workautus, manuprāt, izpilda vismaz desmit citi – endomondo lietotāju aprindās plaši pazīstamo Matīsu V.

Ap septiņiem skaņas balsis sveica mūsu beigu posma atairētājus un 47:31 ir komandas kopējais veikums (35:34- dullo uzvarētāju laiks), viegli neorientētajās galvās lija izsmalcināts bruts, eiforija un endorfīni un kā_lai_nomontē_rokas un rīts iezīmējās starp snaušanu zālienā, pirti, saldējumu un visāda veida atiešanos;
ik pa brīžam ienāca kāds no vieninieku finišētājiem, kā nenogurdināma tējkanniņa burbuļoja airējošais astrologs, klāstot ka zvaigžņu stāvoklis bija maknten nelabvēlīgs airēšanai šoreiz un kā nu tās lietas būtu nākamreiz pareizāk darāmas. Ap pēcpusdienu, atrodot spēku autovadīšanai, nonācu pelēcīgajā galvaspilsētā, bet tas nebija uz ilgu un ir jau pavisam cits stāsts no pavisam citas operas.

Taču laukā ir tieši tas brīdis, kad ej garām kastanim no rīta, tas vēl sveķainā pumpurā, nāc atpakaļ vakarā un tevi sveic uzsprāgušas lapas. Koki, krūmi, piepļaviņas krāsojas zaļas, nāk, nāk, nāk krāsas, gaismas, smaržas;
sveika rīga, mūsu jūtās tagad būs atsaluma un pieciešanas periods ar ārpusē izvietotiem magnētiem, kuri velk ar vai bez laivām. Starp citu, zied vizbuļi.


(Lasīt komentārus)

Nopūsties:

No:
( )Anonīms- ehh.. šitajam cibiņam netīk anonīmie, nesanāks.
Lietotājvārds:
Parole:
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:

Gandrīz jau aizmirsu pateikt – šis lietotājs ir ieslēdzis IP adrešu noglabāšanu. Operatore Nr. 65.
Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?