un vēl viens burkšķējums un apsolu vairs neburkšķēt tik drīz
šitais gan labāk piestāvētu elegantajam progresa skeptiķim prof. biezpientaure'm,

bet mēs, gastrītu nomocītie vēlamies sacīt, ka mūsuprāt (es un mans gr. trakts šodien ir divas dažādas fizikal, emoušnal und intelekšual entities)
iemīļotā korporācija Apple ir PĀRĀK AIZRĀVUSIES ar PĀRĀK BIEŽU kulta produktu launčēšanu. Tikko tak bija!


Knapi pagūstu noslaucīt siekaliņas par iPad II,
kad jau nākamais and one more thing,
par to kā man iet ar telefona iegādi, smieties ir aizliegts (bet cerība ir mūsu viss);

Vēl garantija MBP nav iztecējse un A burtiņš uz klaviatūras knapi sācis dilt, kad nākamā paaudze, ar RETINU ir klāt.
Vai nu viņi to dara pārāk strauji,
vai arī jāsāk samierināties, ka tas tā ir. Un protams, protams, nevajag jau domāt, ka viņi to visu taisa priekš manis, bārbulīša. Nē! NELIEŠI! Netaisa vis!

Kāpēc tas mani dara bažīgu, vaicāsiet?

Šis nekremt tāpēc, ka man to visu gribas. Vai vajag.
Kaut ko gribas, kaut ko vajag, bet tas ir normāli,
ka ne visu, ko gribas vajag,
ne visu, ko gribas un vajag var tā hops! un dabūt. Šito skoliņu mēs pazīstam, bet ne par to šoreiz.

Tas bažīgu dara mani tāpēc, ka mūsu iepriekšējā karsti mīļotā korporācija reiz darīja līdzīgi: vispirms 4 tālruņu modeļus gadā, bet pēc tam 4 mēnesī. Nu un mēs tak visi zinām, kā iet Nokia šaisdienās un protams, ka A. nav N., betiņās, kā personu, kurai allaž ir vismaz divas exit stratēģijas un labi ja viena enter stratēģija, man šitā tendencīte šķiet pārspīlēta.


Vismaz šodien. Kad jaunumi kļūst tik bieži, iestājas rutīna un vairs nav jaunumu svētku, "vecās devas vairs nepalīdz."

Lūk jums ilustrācija Ziedoņa dzejam par to, ka lielākais optimists kādreiz skumst. Jā!