vieglā mantība
Pēc vairākdienu visāda veida pūliņiem atrast risinājumu tam, ka uz mana brīnišķā sacensību velo tehniski un bez dižjātnes lāgā nevar uzlikt bagāžnieku velosomām, atliek vien divi varianti:

- braukt ar svešu velo (bet mans ir labs, pielāgots un viss tāds pierasts);
- braukt tikai ar guļammaisu, zēlaitpaklājiņu un tiešām pāris sīkumiem, kas ielilpināti ērtajā 28L mugurenē.

Ceļabiedris akceptēja variantu divi un tā nu es būšu bezkravas princese uz grants, netipiska nesolidaritāte no manis. Ietūcīju guļammaisu somā, pāri paliek pavisam maz vietas un atlikušās nepieciešamības kritiski izvērtēju pēc lietderības un viegluma. Ar drānām viss vienkārši: kailums minimālisms lietus/aukstuma gadījumam un pāris maiņas vienības, pēc principa- vieglums, ātržūšana, termoatdeve. Toties, visbesīgākie vietas aizņēmēji ir dzelzskrūze (bet to vajag), tualetes papīra rullis (arī vajag) un sejas krēma cilindriņš, jo kā par spīti, visi parabēnu testeri ir izzieķēti un uzskatu par neieciešamu norādīt, ka kosmētikas industrija varētu mazāk pūst burbuļus par īpašo kaviārserumu katrai īpašajai zonai, bet uzražot vienu normālu krēmu "KRĒMS" sīkdozētos iepakojumos (blisteros) un miers.

Tāpat, vaicāju inženieriem, kāpēc MSR nav vēl uzražojis dubulto zobsuku saticīgiem ceļotājiem? (īsāks kāts pa vidu un divas galvas galos: manuprāt, gaužām parocīgi zināmos apstākļos, rasējiet gan paši), matusukai tālredzīgi nolūza kāts jau sen, tā iederās konceptā; plākstera rulli izsēdināju par neiderību, vēl ogles, cerukāls un ibmumetīni- i viss. Gandrīz gatavība, cieši blīvi nopakota un arīdzan lielisks eksperiments nepieciešamību izvērtēšanā – tiešām tiešām ļoti ierobežot līdzņemamo klāstu. Rotāšos ar auskariem.