Pirms kāp manā kalnā/ uzkāp pats savējā
Pasaules skaistums ir tieši tajā, ka ir cilvēki ar brīnišķu humoru, cilvēki ar atšķirīgu humoru, gudri,
talantīgi vai cītīgi, ar prātu vai ar instinktiem, ticīgi vai šaubīgi, labroči vai kreiļi, ar vai bez ironijas, sarkastiskāki un romantiskāki; kajakeri un alpīnisti, strādnieki un buržuji, gleznotāji un rūpnieki, vegāni un kotlešu fani; gari, veikli, resni, tievi, sportiski, vēdera sešpakas vai aldara četrpakas, users and loosers, psihie un drosmīgie, puikas un vīri, mīļotās, tēvi vai dēli, audi vs bmw, linux vs whatever, tie kas meklē latvijas nokiju un tie, kas ķer foreles, ir meitenes ar lielām vai mazām krūtīm, kupliem gurniem, asiem kauliem, ar pašapziņu un staltu muguru vai lokanu mēli un neizpratni, matiem šitādiem vai tādiem un garās vai īsās kleitās, uniformās vai harēmbiksēs, dekoltē, reglānos, krepdašīnos vai hidrotērpos.


Un lai arī tīk strīdēties un uzvarēt par taisnību un patiesību,
man no sirds būtu bēdīgi tajā dienā, kad komūnā vīru_lietas, viss viens, cik tā plaša – vai ir tikai cibā vai uz visa globusa – visi vienotos par kaut ko vienu. Ārpus tam, ka sapnis mums visiem jau viens tāpat un tas sapnis ir par mieru. ©