tā upe ir sākusi palot
Šodien atklāju airēšanas sezonu Ciecerē. Airēšana gan bija niecīga, jo pasākuma formāts mazliet neatbilda ne mūsu kolektīvajai veiktspējai, inventāram, ne arī dulnumiņam, bet tie, kas slikti gatavojas, tie samierinās ar apstākļiem un ņem tos par labiem. Galu galā, vismaz svaigā gaisā un ne pilsētā pie datora nodirnēts.

Debesis bija pilnas gājputnu/nākputnu kāšu, palieņu pļavā aiz Lāčiem simtiem gulbju tupēja – visa pļava pilna baltiem putniem kā sniegapikām un kamēr vēl leišmales migla nebija visu ietinusi pelēkajā tūkā, tā ziemāju zaļi dzeltenā pret vēl pelēki violetajiem krūmiem un zilo debesi – tāda pāreja maiga un acis iesildoša. Drīz viss sprāgs, būs acīmredzams un ies pa gaisu, bet šīs dienas ir veltījums tiem, kas notic pirmie. Un dubļi uz auto sānu stikla – tās ir marta dzīves brošas.