366 vakarus atpakaļ
bija tā. ka bija saliktas pieturzīmes un pārvētīts pūrs, parevidēta mugursoma- kas ņemams tālāk, kas atstājams turpat. ļoti vērtīga un visumā interesanta nodarbe dažādām novakarēm un rītausmām. noskrējiens spieda pie zemes un pavisam skaidrs bij tas, ka tā turpināt nepakam nav labi. arī Jaungadu vajag sagaidīt galīgi citādi, jo "kā vienmēr, kā parasti" nebija ne jaudas, ne vēlmes,


iekrāvu slēpīt's& zābaciņ's mašīnā, iegādāju brutu un devos uz Kaķīškalnu. Slēpot un satikt divtūkstošsesto. Viena pati, ar sevi un mieru. Vakars izvērtās gauži patīkams- Siguldas dzestrums un ziemas baltā sniega/melno debesu spilgtā nakts, maz slēpotāju, tradicionālais noledojums tikai pašā augšā. Iegāju ritmā: pāris slaikie griezieni, taisnais-ātrais un jau bremzēšana Pēdējā Brīdī. Īsiņa tak trasīte, spudūc un lejā, iečeko karti un atkal jau velcies augšup.

Palēnām kalns kļuva tukšāks un atlikušais gads: aizvien īsāks, ļaudis pulcējās bariņos, tad arī skanot raksturīgajām zalvēm, petardēm un apsveikumiem: klāt viš bij, prozīt, laimīgi. Šitamējais. Stāvēju kalna malā, malkoju brutu, kurš pa varas makti lauzās ārā no pudeles un bij labi. Pastāvēt nomaļus no mudžēšanas. Pavērot.


Gads padevās bagāts.
Gan ar nomaļu vērošanu, gan ar mudžēšanu reizumis.
Taču šis ir tāds, kurš nepakļausies analīzei, rāmīšiem, nav ietipināms teikumos un vispār, vēl nemaz nav beidzies.

Jaudīgi, jaudīgi dzīvots.

Paldies.
Paldies.
Paldies.